Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

labrīt!
es cerīgi atgriežos darbā pēc trim cītīgi nošņauktām un noklepotām dienām paaugstinātas temperatūras nelaimīgajās halucinācijās.
domāju jau, ka viss ir beidzies, bet nē. 37 ir atpakaļ. tikai šodien cietīšu citās telpās.

nu ko.
kad jau par halucinācijām, tad dienas tēma atkal par mācīšanos.
man laikam liekas, ja pietiekami ilgi sevi bikstīšu un visiem stāstīšu par to, cik ļoti man gribas studēt mašīnbūvi vai kodolfiziku, tad kādudien man tas tiešām tā nepiespiesti arī sanāks - jo citādi izskatās, ka es neko nedaru, lai kaut mazliet paceltu savu kvalifikāciju.
bet nu jā, tas ir kas ir.
es nestudēju.
mani doktorgrādu iegūstošie radi drīz sāks ņirgt sejā, ka man jau pat bakalaura nav, vienkārši "augstākā izglītība".
nu. jā. es jau saprotu. bet to doktorgrādu mūsdienās ir tik pārmērīgi viegli iegūt. nemaz nezinu, vai ir vispār vērts censties.
vēl jo vairāk tāpēc, ka sirdī sekoju īstajiem revolucionāriem, personīgās brīvestības piekritējiem, hipijiem un bobijmarlejistiem, ska-istiem un čegevaristiem, ar dzīves ideālu ManuČau personā.
ja vienīgais, ar ko vari lepoties, ir doktora grāds, priekš manis tas nozīmē, ka nav, ar ko lepoties. īstais lepnums būtu iegūstams, realizējot savas lieliskās idejas par... nu, par dajebko, par palīdzēšanu pasaulei, par rekordlielas sērkociņu mājas uzcelšanu vai, kā izteicās mans labs draugs (patiess personīgās brīvestības revolucionārs, starp citu) - nenozīmīgu insektu seksuālās dzīves izpēti kādā nenozīmīgā slīkšņā.

tas viss ir skaisti, tas man patīk.
problēma tikai tāda, ka es arī šo savu uzskatu sistēmu nerealizēju.
ja tā padomā, pēdējos gadus esmu tikai risinājis savas personīgās psiholoģiskās problēmas un nekādi neesmu sevi attīstījis.
tas ir nosodāmi.
es sevi nosodu.
un radu sev jaunas psiholoģiskās problēmas.

hm, man liekas, man jau ir 37,1 grāds.