Cirmuļa atklāsmes - 28. Aprīlis 2008

gandrīz būtu aizmirsis izstāstīt,
svētdien, kamēr pastaigājos no veikala ar manu jauno īstermiņa draugu šķiņķi, redzēju kāzusu šādu:
divi prāvi takši izmisīgi aizstāv kaut kādu vecu avīzi (droši vien kāds viņu intereses objekts tur reiz bijis ietīts) un cītīgi aprej visus garāmgājējus. saimniece no vārtrūmes sauc sauc bobjus, bet tie ij netaisās reaģēt. un te nu piestāj tantiņa, kas garām gājusi, un saka suņiem vēsturiskos vārdus: "šuš, ej nu mājās!" un parāda ar pirkstu uz vārtrūmi. takši aizveras un pa vienam kaunīgi ierikšo vārtrūmē.

tā, lūk, ka tik nebija kāda bērnudārza audzinātāja izbijusi!

pavasaris iestājies uz apjomīgām dienām, prognozētāji optimistiski, varētu ceturtdien ņemt un laist ar divriteni piedzīvojumos!
jo šonedēļ strādājam tikai līdz trešdienai :)
un mani ne vakar, ne šodien neviens nav piekāsis vai aizvainojis :)
un es esmu izdarījis visus darbus, kas bija jādara :)
un man ir balta žakete, kurā es izskatos tukls, bet laimīgs :)
un vispār šodien ir smuka diena, vai ne? :)

aj, un vēl es nupat aizdomājos par to, ka tantiņām (un onkulīšiem arī) reizēm patīk apstāties un parunāties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem, garāmgājējiem, par dažādām nesvarīgām vai vienkārši pēc nejaušības principa izvēlētām tēmām, un es padomāju, ka tas jau labi saprotams, jo, nu, bieži gadās, ka cilvēkam citādi arī nav, ar ko parunāties, un tas ir dikti jauki, ja tu apstājies un parunājies arī. dzīvē tomēr visādi gadās, ja nu pašam tev nebūtu, ar ko parunāties? un tad tu meklē tādus gadījuma sakarus... bet tas nedrīkst būt skumji, darīsim pasauli laimīgu kaut kādīgi, lūdzu!