Cirmuļa atklāsmes - 10. Decembris 2007

vakar bija lielā kino diena - noskatījos veselas divas filmas.
"haha" protams, bet es vispār pēdējā laikā neko citu nedaru, kā tikai strādāju vai absolūti bezjēdzīgi bumbulējos.
reizēm uzlieku iemīļoto muzonu un spēlēju kārtis.
nožēlojami, to jau es saprotu.
un tomēr vainoju visā savu nenotikušo atvaļinājumu.
kad atpūtīšos, tad varēšu atkal dzīvot, strādāt, plānot un nepārspīlēt.
pagaidām rāpoju pa dzīvi uz priekšu cerībā drīz atdurties pret sienu, kur atstutēties un pagulēt.

nu labi, konkrēti noskatījos "Stardust" un "The Holiday".
abas man nez kāpēc ļoti patika, lai gan it kā nežēlīgākā romantika. bet es jau gaidīju totālāko holivudisko substrātu, un tik traki nebija vis.
stārdasts bija labdabīgs un mīlīgs gabals, precīziem vārdiem runājot. simpātiski visi, labie saprātīgi, sliktie jautri, pārsteidzoši maz vardarbības, un vēl beigās labais uzvar - ko vēl vairāk vajag svētdienas naktī.
bet holidejs bija tāds, nūu... kaut kā ļoti cilvēcīgi par to, kā viss nokārtojas. un vienlaicīgi nenomācoši. un mēs jau zinām, ka tādiem depresīviķiem kā es citādas filmas nemaz nedrīkst rādīt.

visumā pozitīva nedēļas nogale, dodu 7 punktus no 10.

sarunāju tikšanos Berlīnē ar mūžvecu skaipa draugu.
"mūžvecs" šajā gadījumā nozīmē 4 gadus.
nu, un kas tad tur ir? - 4 gadi ir pavisam cienījams mūžs cirslim!
vispār varbūt man viņu nemaz negribas satikt.
bet šobrīd esmu atrofējies,
sailgojies pēc tās sajūtas, kuru rada pārgudra, cienījama vecuma cilvēka tēvišķā attieksme, tāda it kā visa zināšana par tevi pēc pirmajiem pieciem vārdiem - kas cilvēkam galu galā liek sajusties maziņam un melnam, bet ne sliktā nozīmē.
vienkārši jāreducē doma par sevi kā pasaules centru, kam tiek uzkrauta visa atbildība un visas problēmas.
un galu galā apsveru domu par pārkvalificēšanos par krīzes risināšanas vadītāju - esmu secinājis, ka mani nomierina citu cilvēku panika, savukārt, kad citi ir mierīgi, tad es satraucos un esmu nemierīgs. varbūt tas ir kārtējais stereotips manā zemapziņā - kaut kas pilnīgi noteikti ir slikti, kādam tas ir jāpamana un jāsatraucas, un, ja to nedara citi, tad jādara ir man.
haotiski, ļoti haotiski šodien ripinās dzīve.

man ir pleijerī mazliet labas, smagas mūzikas - pārsvarā es nēsāju vieglu, soļojamu mūziku, optimistisku, lai mans mūlis uz ielas izskatītos priecīgs un nebiedētu pretimnācējus, bet priekš brīžiem, kad man tas ir vienaldzīgi, ir arī mazliet smago gabalu, kas saviebj seju dēmoniski priecīgā grimasē un liek ik pa laikam kaut ko niknu iemurmināt šallē.
un no rītiem tas ir ļoti noderīgi. jo, ja nu kāds no rītiem staigā laimīgs, tad es gan velkos kā uz krustā sišanu, un tad nu man skan laipns džeziņš ausīs, un es velkos un velkos, un velkos, un velkos... un tad beidzot ieslēdzas Molotov, un elpa pati ieraujas plaušās, mugurkauls reaģē uz plaušu piepildīšanos ar strauju iztaisnošanās žestu, vēderprese pati bez prasīšanas savāc manu nabaga rumpi un kājas vicinās noteiktā, nešaubīgā Chinga Tu Madre ritmā.
bezkaunīgi? rupji? šovinistiski? jā. bet no rīta nekas labāks man nav iedomājams.

Mūzika: Tom Jones - Delilah