Cirmuļa atklāsmes - 25. Oktobris 2007

tikko man nācās uzklausīt naidpilnu Dombura nolikšanu, un tas bija smagi, jo man Domburs ļoti patīk.

tas viss - vakardienas "smagsvaru cīņas" sakarā.
Jānis bija ļoti apņēmīgs izprovocēt "reakciju", bet Aigars bija ļoti apņēmīgs neizprovocēties.
galu galā tātad, kāds ir rezultāts?
Aigars aiziet mierīgs un smaidīgs, bet Jānis paliek dusmīgs un neapmierināts, savukārt tauta paliek nesaprašanā - vai Aigars ir smaidīgs maita vai cilvēks ar tīru sirdsapziņu? vai Jānis ir izgāzies? vai tiešām viss šums balstījies uz tenkām?

es saku: jā, jā un nē, nē un jā, iespējams, nē, bet vispār jā.

patiesība ir tāda, kā es jau pirms laika murmulēju - mēs nekad neuzzināsim patiesību, jo paši savās personās neesam iesaistīti tajā visā, un arī, ja būtu, tikpat, iespējams, neuzzinātu patiesību.

es palieku pie saviem viedokļiem: Aigara galvā ir kaut kas ļoti saprātīgs. Domburs ir lielisks žurnālists.

toties man šodien ir mīksti mati! :)
uīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīīī!!! :):):)

oj, nu šodien birojā man būs smaga dzīve - kolēģe, rādās, vienkārši nīst Dombura kungu un plaukšķina rociņas par mesjē Kalvīti.
un man tas viss jāpacieš. nu, mīļā miera labad, jo darba man ir pārāk daudz, lai varētu atļauties slēpties tualetē un raudāt pat ne stundu.
bet man tomēr gribētos šobrīd saķert savu dārgo oponenti viegli aiz kakla un sapurināt un teikt: attopies! attopies! ko tu runā? nolikt neatkarīgu žurnālistu un fanot par kaut kādu politiķi! ehhh...

viss, divi un es jau atkal esmu izrubījies.
jāatceras iepičkāt mp3 ampulā Pet Shop Boys, rīt būs garš brauciens un, ja ies tāpat kā šodien, tad es to visu nosnaudīšu bezatmanīgā trulībā, kač zooveikala puikas palīdzēs neiespringt.
labi, mēģināšu vēlreiz pastrādāt - ja neizdosies, uzspļaušu visam un iešu gulēt tepat uz klaviatūras.

Mūzika: Pet Shop Boys - Minimal

reiz sensenos laikos pamatskolā literatūras nodarbībā mums lika rakstīt impresionistisku eseju. tas notika tā: klases telpā uzlika kaseti ar klasisko mūziku (diezgan ciešamu) un tad mums bija jāklausās un jāraksta par to, kas tik nāk prātā klausoties. uzrakstīju toreiz kaut ko sazin ko, un man ielika 5. tas bija toreiz, kad atzīmju inflācija vēl nebija dubultojusi šitos ciparus.
vispār eseja bija diezgan crappīga, bet morāle ir par mūziku. tas būs kādreiz jāatkārto.

klasiskā mūzika vispār ir tāds pastiprinātājs - vismaz priekš manis tā lielākoties nav ne iedvesmojoša, ne arī aizraujoša, bet kalpo kā pastiprinošais spēks jebkādām emocijām, kas pagadās pa rokai. esmu dusmīgs - kļūstu vēl dusmīgāks, esmu priecīgs - kļūstu vēl priecīgāks. tikai daži no akadēmiskajiem komponistiem bija čaļi ar muzonu. bet vairums... nu labi. neizteikšos ar vairāk.

Garastāvoklis:: nihilistisks

pedagogi man varbūt gribēs iespiest īkšķus starp rīkles skriemeļiem, bet joprojām uzskatu, ka atzīmju sistēma ir viens no riebīgākajiem ieviesumiem skolā. tur noteikti ir kaut kāds briesmīgi gudrs pamatojums, kāpēc tās izmanto, bet manas vienīgās atmiņas saistībā ar atzīmēm ir aizvainojums, pazemojums, dusmas un izmisums. un manas atzīmes pārsvarā bija 5 un reizēm 4. nu nezinu. man nepatika. priecājos, ka man bija cita vērtību sistēma savai dzīvei nodomāta, citādi šitā jau var visu morāli noārdīt.