Cirmuļa atklāsmes - 1. Oktobris 2007

viņnakt sapnī redzēju kādu vecu, labu draugu, kurš kādu laiku atpakaļ aizbrauca no Latvijas - mēs kopā braucām tramvajā, Rīgā laikam taču, uz kādu vietu ārpus pilsētas, kuru viņš man gribēja parādīt. Tad es izkāpu, pārāk ātri un sazin kāpēc viens. Maldījos tur un nesapratu, ko šeit daru un vēl viens pats. Gaidīju un neviens mani nenāca meklēt. Atradu lauku ceļu uz ciemu, līdz kuram neaizgāju, vēl arī vistu, lapsu un tukšu šķūni tukšā pagalmā, bet vairāk neko. Un, kad gribēju braukt atpakaļ, arī tramvaja sliedes bija pazudušas.

tā, lūk.
savādi, bet Mīļo es nekad sapņos neredzu.

tā.
dakaķilsa.
tālāk vairs laikam nav kur.
esmu kļuvis par kanibālu.
šodien ēdu vēzi.
tas bija drausmīgi.
viņš garšoja pēc krabju nūjiņām.
viņš bija sarkans.
viņam bija acis, ūsas, kājiņas, aste, mazliet spuraina muguras plāksne, snuķītis - kā jau visiem vēžiem.
viņš bija nedzīvs, bet ideāls.
ideāls vēzis.
ideāls mehānisms.
ideāla dabas radība.
un es viņu ēdu.
un viņu taču ir tik maz,
ka viņi ir gandrīz vai apdraudēti.
un es taču MĪLU vēžus!
DZĪVUS vēžus!
tādus, kuri vicina savas mazās, ķeksīgās kājiņas,
kuri kniebj pirkstos un atmuguriski metas atpakaļ uz upi,
kuri kustina ūsiņas un slēpjas vecās keramikas trubās niedrēs!
es MĪLU vēžus!
es MĪLU VĒŽUS!

nu šodien toč gribas visu visu pamest.
atvaļinājumā prom.
nu, kaut vai visiem pateikt, ka es atvaļinājumā, bet patiesībā paslēpties tepat kaut kur pie Hanzas ielas, kur tas purvs blakus jaunceltnēm, tur neviens neatradīs - un gulēt.
jokaini.
jo visumā jau būtu labi.
(ja vien nebūtu tā degradējošā atgadījuma ar vēzi.)

un vēl - nupat te sēžu un atkārtoju pie sevis: "Bill of quantities, bill of quantities, quantities..."
un kaut kāpēc man liekas, ka tajā frāzē kaut kas skan bišku piedauzīgi...
vēl līdz manim nav atnākusi atklāsme, kas konkrēti tas ir...