Cirmuļa atklāsmes - 3. Septembris 2007

atgriezies aukstums, un atgriezies viņš kopā ar veco, labo paziņu - Negribīgumu.

šobrīd pat Negribīgums piesēdis man uz darba galda, un stāsta, cik nepatīkami ir darīt šo un to.
vispār Negribīgums ir orators, suģestētājs un pats harizmas iemiesojums. viņš prot pārliecināt. man jau vairs neko negribas.
lai gan vēl Negribīgums nav ķēries pie tiešo darba pienākumu aprunāšanas.
tā ka darbs šobrīd ir vienīgais, ko man vēl gribas darīt.
tikai, lūk, ko iesākt ar visu pārējo?
personīgo dzīvi? citu dzīvēm, kas ir ar mani saistītas un no manis atkarīgas?

ehh, neiesākšu neko...
izlikšos, ka esmu tikai datorprogramma...
"ja vēlies, lai es izdaru šitā, noklikšķini šeit!"
"ja vēlies, lai es aizveros, noklikšķini šeit!"
"ja neko nevēlies, izbeidz klikšķināt!"
"atvainojos, programmā atgadījusies kļūda, tagad tavs dators izslēgsies un sāks kūpēt!"

tā, nu vienu lietu saņēmos un nokārtoju.

Negribīgums mazliet aizvainots ir pārvācies no galda uz ķeblīti.

atkal mani drebina jautājums par cilvēka spēju iepazīt otru cilvēku.
tā jau tu domā, ka kādu mīli, sasoli te tagad mannas kalnus un mēnesi no debesīm, bet tas viss ir līdz brīdim, kad atklāj par viņu kaut ko tādu, kas tev absolūti nav pieņemams, un visas pieķeršanās aiziet pa pieskari.
tad kā gan rīkoties? nevienam nekad neticēt? droši, protams, tikai neinteresanti. un puse piedzīvojumu gar degunu aizies.
turklāt galīgi nebīdās kopā ar manu pēdējo dzīves attieksmes grozījumu - nu, par to, ka dzīve viena, nodzīvot vajaga to, pēc iespējas izpētot piedāvātās iespējas un, galvenais, labi jūtoties.
tātad, ja iepazīt nav iespējams - varbūt tur arī ir viss joks?
varbūt visa dzīve tas vien ir? uzticēšanās un vilšanās?
kļūdas?
varbūt svarīgākais ir pieļaut neskaitāmas kļūdas - tik daudzas, ka tu vairs neuztver kā kļūdas, bet gan kā pieredzi - tik daudzas, ka tu vairs par tām neraudi, bet gan smaidi.

varbūt mani drebina vienkārši drēgnums birojā?

galva pilna neizteiktu vārdu,
neizteicamu vārdu,
vārdu bez vietas -
tie vārdi ir daļa no manis,
no manām plaušām,
no manas liesas,
tie nav izsakāmi ārā -
ja gribi zināt,
būs jānāk iekšā.

sāku jau domāt, vai tikai darbs nav kļuvis man par tādu kā patvērumu no pasaules,
vietu, kur varu izbēgt no savām domām, problēmām, izvēlēm, dilemmām -
galu galā, darbā es jūtos ļoti drošs, pārliecināts par to, ko daru, par saviem lēmumiem,
pilnīgi pretstatā savai privātajai dzīvei, ar kuru joprojām nezinu, ko īsti iesākt.

haha, še tev - tā ir vajadzēja nosaukt šamo manējo bloga vietu par darbaholiķa dienasgrāmatu.

bāc, kāds kauns tomēr... 24 un jau darbaholiķis... kauns... šito jau mātei stāstīt nevar...

nupat ieviesu korekcijas savā kafijas dzeršanas gaumē -
tagad dzeršu baltu kafiju bez cukura.

nē, tā nav iekšēja pārliecība - vienkārši cukuru piebērt man likās pārāk sarežģīti.

turklāt par kafiju es vispār nestresoju - man nemaz negaršo.
dzeru to suslu tikai tamdēļ, ka visvieglāk dabūt birojā - kāds to vienmēr dzer un iebrūvē, turklāt šajā aukstajā laikā jebkas silts ir labāks par pliku zīmuli. neticat? pamēģiniet paši - nekāda prieka sūkāt...

pēkšņi apstājos drukāt, apstājos kustēties.
paskatījos apkārt.
ap mani sienas. logi. durvis.
datori un galdi.
grīdas un griesti.
druscīt tālāk ap mani pasaule.
visa pasaule.
es jau tur esmu iekšā.
un sagrāba mani baile -
jo raugi, pasaule ir viss.
arī šīs sienas un grīdas, un griesti ir pasaule.
bet tas nozīmē, ka nav kurp bēgt.

ir tā, kā Café Tacvba teica,
un daudzkārt tā ir.
es nemaz nevaru tik daudz iekopēt šeit.

bet vispār - nav ko klausīties dziesmu vārdos.
tie tomēr ir tādi aforismi, bet dzīve nav aforisms. nedrīkst lasīt aforismus un ņemt tos visus par pilnu.

tas pats, kas ar horoskopiem.
lasi, protams, un saki "aha, tā arī ir, vēl vakar viss pēc horoskopa notika" vai "re kur šitais cilvēks, nu riktīgs Dvīnis, taisni tā kā horoskopā rakstīts par viņu", bet, dies atpestī, ka tu pēc šitā sāktu cilvēkus vērtēt. vieni siloģismi sanāk.

iesālīt horoskopus.
iesālīt aforismus.
iesālīt dziesmu vārdus.
hehe.

čo ta tāds romantisks šodien esmu...
tā i laikam visu cauru dienu rakstīšu sīciņas ziņas blogā...
vienkārši, lai nebūtu jāklausās savās domās...

hmm, tas nav labi.
sevī ir jāpaklausās un jāpasaka sev skaidri, kā rīkoties.
jo kā gan citādi var dzīvot? nivar. nivar. ni.

ak vai, atkal esmu par kaut ko nervozējis un noplēsis rokas līdz asinīm un skrandās.
drausmīgi.

kāpēc gan es nekļuvu par ķirurgu anyways?

redzi, es te tagad izlieku savu dzīvi.

mana dzīve, tie nav pases vai bankas dati.
tā nav mana adrese un tas nav mans īpašums.
tā nav mana izglītība un tas nav mans darbs.
tā nav mana nākotne, nedz arī pagātne.

mana dzīve ir nobružātas pildspalvas, šokolādes konfektes, slapjas kurpes, saliektas drošības adatas, aukstas rokas, salūzušas ķemmes, nemazgātas grīdas, taukainas trauklupatas, neērti krēsli, nelasīti žurnāli, logu atspulgi, peļķes pie luksoforiem, vecas treniņčības, niķīgi telefoni, uzbāzīgas mušas, nepabeigti teikumi, negulētas minūtes, tukšas glāzes, pārpildītas veikalu ejas, negaidīti zvani pie durvīm, netīras rēķinu lapeles, putekļaini logi, garāmgājēju skatieni, auksti sienu pieskārieni, klaudzoši papēži, sāpoši pirksti, drūpoši cepumi, sarežģīti vienādojumi, nezināmi telefona numuri, mulsinošas piezīmes, sapinušies vadi, negaršīgas konfektes, izdilušas bikses, salipušas ziepes, vakardienas avīzes, piloši koki, tā ir mana dzīve.

no dienas dienā. no gada gadā. virzībā uz kādu pusi, kas teorētiski nes mani tālāk laikā, bet acīmredzot netuvina nekam konkrētākam. tā kā lūdzu - cienājies!

un pasaule atkal ir pilna ar dziesmu vārdiem.
vienas vienīgas dziesmas.
gājēju soļi sit ritmu, vējš svilpo melodiju, mašīnas pierūc basa partiju, un es piedomāju vārdus.
visi kopā mēs esam lieliski džezmeņi.

ārprāc, palasīju, ko pats esmu rakstījis - es taču esmu nenormāls!
tik pārromantizēts skatījums uz lietām.

nav brīnums, ka mani velk uz drausmīgi rupju meksikāņu hiphopu - nu, cik tad var!

viss, esmu piekusis.
vairs nerakstīšu tagad.
tagad iešu darīšanās.
kaut kas ir jāpaveic, lai pēc tam atkal varētu ar mierīgu sirdi atrofēt muskuļus pie datora.
un vispār.
labāk nemaz nebūtu rakstījis.
muļķības vien esmu sarakstījis.
[seko ilgstošs, bagātīgi cenzēts monologs spāņu valodā, veltīts manām rakstnieka spējām]