Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

atkal mani drebina jautājums par cilvēka spēju iepazīt otru cilvēku.
tā jau tu domā, ka kādu mīli, sasoli te tagad mannas kalnus un mēnesi no debesīm, bet tas viss ir līdz brīdim, kad atklāj par viņu kaut ko tādu, kas tev absolūti nav pieņemams, un visas pieķeršanās aiziet pa pieskari.
tad kā gan rīkoties? nevienam nekad neticēt? droši, protams, tikai neinteresanti. un puse piedzīvojumu gar degunu aizies.
turklāt galīgi nebīdās kopā ar manu pēdējo dzīves attieksmes grozījumu - nu, par to, ka dzīve viena, nodzīvot vajaga to, pēc iespējas izpētot piedāvātās iespējas un, galvenais, labi jūtoties.
tātad, ja iepazīt nav iespējams - varbūt tur arī ir viss joks?
varbūt visa dzīve tas vien ir? uzticēšanās un vilšanās?
kļūdas?
varbūt svarīgākais ir pieļaut neskaitāmas kļūdas - tik daudzas, ka tu vairs neuztver kā kļūdas, bet gan kā pieredzi - tik daudzas, ka tu vairs par tām neraudi, bet gan smaidi.

varbūt mani drebina vienkārši drēgnums birojā?