Cirmuļa atklāsmes - 24. Augusts 2007

ž***i čuju, būs baigi jocīgā diena...

tā es tikai agrāk domāju, ka esmu galīgi haotisks, bet patiesībā mani iemīlēšanās posmi tomēr ir diezgan stabili - es labi redzu, kas notiek, un, ja kādu citu tas interesētu, arī no malas nebūtu grūti saprast.

tātad:
1) Apsēstības posms: viss sākas ar neprātīgu pieķeršanos, kas robežojas ar paša personības pazaudēšanu, kad esmu gatavs uz visu tās pieķeršanās dēļ un nenožēloju nevienu vājprātu, ko pasāku; (ilgums: ~2 mēn.)
2) Vieglā reālisma posms: sākas pārdomas, nez vai tik es īsti patīku tam cilvēkam, vai esmu piemērots, vai ir vērts cerēt, cik ilgi tas viss vilksies utt.; (ilgums: ~2 ned.)
3) Smagā reālisma posms: aptveru, ka visumā patikšana ir, bet galu galā ir daudzas sīkas lietiņas un faktoriņi, kas var visu izjaukt; (ilgums: ~2 ned.)
4) Riebuma posms: cilvēks man kļūst pretīgs, ar kādu konkrētu iemeslu vai bez tā, fiziski un garīgi, mani izbesī daudzas rakstura īpašības vai paradumi, galu galā nespēju vairs ne domāt par to cilvēku, bet satiekot atkārtojas apsēstībai līdzīga pielūgsme; (ilgums: ~2 ned.)
5) Faktu noskaidrošanas posms: ir pazudušas bailes, ka varētu galu galā nepatikt otram cilvēkam, riebums pāraudzis sapratnē un trūkumu labvēlīgā pieņemšanā, un iestājusies tieksme atklāti izrunāties, kas nozīmē tiešus jautājumus un vēlmi dzirdēt nepārprotami skaidras atbildes par jebkādu cenu. (ilgums: ~1 diena - x mēn. atkarībā no tā, cik kurš spēj turēt)

seko realitātes noskaidrošana.

un starp citu, es tā izturos pret visiem - šo pārbaudi visos sīkumos ir izgājuši arī visi mani draugi.

tā, lūk, atkal sevi izanalizēju, visa noslēpumainība un romantika ir zudusi.

starp citu, tīrais dzeramais ūdens šajā karstajā laikā (un vispār jebkurā laikā, ja jau reiz par to iesāku runāt) ir baigais draņķis - padzerties no viņa īsti nevar, atstāj mutē sausuma sajūtu, ķermenī diez ko neuzsūcas, nu, bezjēdzīga filtrēšana sanāk atveldzēšanās vietā.

savukārt par minerālūdeni (kas ar visādiem sāļiem) to pašu nevar teikt.

tagad izmēģinu biroja apstākļos citu stratēģiju - tā kā pieejams tikai tradicionālais vendenu ūdens (bez nekā iekšā), tad piebēru tam cukuru. parastais nātrija hlorīds būtu bijis labāk, bet tā jau latviešu birojos nav. tātad cukurs. varbūt būs labāk.

lai arī kāds tur tas dzīves vienkāršošanas mehānisms, stereotipi tomēr ir nejauka lieta -
piemēram, tiklīdz uzdodu kādu jautājumu, mani sāk bakstīt "a ko tu prasi, kam tev to vajag zināt?" un lūr ar tādām aizdomām, it kā es domātu vienu, bet runātu ko citu.
zemtekstus meklē.
un tikai tāpēc, ka es esmu sievišķis.
ja es būtu vīrišķis, neviens i nepapūlētos aizdomāties par kaut kādiem zemtekstiem manos tekstos.
bet es tiešām nekādus zemtekstus netaisu - ko vajag zināt, to arī paprasu, un miers. ja es kaut ko neprasu, tā ir mana darīšana, nevajag domāt manā vietā - un nav ko līst aiz manām domām.

un tas pats attiecas uz citiem stereotipiem.
kaut vai par to, ka vīrišķiem ātrāk apnīk sievišķi nekā sievišķiem vīrišķi. kaut kāds mačo atavisms.
varbūt mans paziņu loks tāds nenormālīgs, bet nu, cik gadījies satikt, sievišķim jau sen attiecības apnikušas, bet vīrišķis skraida pakaļ un plānus kaļ. vai varbūt sievišķiem vienkārši nešķiet nepieciešams pateikt "klau, man tas viss ir apnicis, varbūt ejam meklēt jaunus piedzīvojumus atsevišķi?" varbūt sievišķiem tomēr patīk zemteksti? varbūt vīrišķiem ir grūti uztvert mājienus? varbūt man vienkārši ir personības traucējumi?

ehh, es NEZINU, kāpēc jūs MAN jautājat, es neesmu nekāds PROFESORS, esmu tikai parasts BEKONS!