Cirmuļa atklāsmes - 22. Augusts 2007

šorīt rokas tirpst, tādas piekusušas liekas, pirksti neklausa īpaši - nekāda ieskrējiena uz klaviatūras.

laikam vecums nāk virsū, haha. ha. hmm.

ja tā padomā, nu, atklāti runājot, 24 ir, tas nav maz. vēl četras piecas reizes tikpat un viss arī būs galā.
no otras puses - gads var būt milzu laika posms, ja nav, kur dzīvot, piemēram, vai, vēl trakāk - nav, ko ēst.

faktori, visur faktori. bez faktoriem tāmi uztaisīt nevar.

njā, vecums. tūlīt vēl sākšu pārdomāt, vai tik nevajag ģimeni dibināt, māju celt, koku stādīt, čūskas sist... nē, čūsku gan man žēl. bet koku vajadzētu iestādīt. vairākus. daudz koku. koki ir labi. ģimene arī varbūt. mājai principā nav ne vainas, lai gan tā pārapbūve mani tracina. nu, pārapdzīvotība jau vēl arī ir, tā ka par ģimeni arī var vēl pārdomāt. un tomēr - ja cilvēki negribētu taisīt daudzbērnu ģimenes, tad pārapdzīvotība nepieaugtu. ar laiku pat samazinātos, iespējams. būtu iespējams veltīt vairāk resursu esošo slimību ārstēšanas izpētei, nevis nelaimīgo pārapdzīvotāju glābšanai. sugas saglabāšanās jau nepazustu. un tad man jāsāk atkal domāt par tautām, kurām daudzbērnu ģimenes ir kultūras sastāvdaļa, piemēram, indiešiem. jo vairāk sīču, jo labāk. bet kas šos baros? āā, nū... kāda no tām neskaitāmajām dievībām? vai varbūt vienkārši pārvākties uz Eiropu un strādāt par programmētāju. bet par cilvēces nākotni domāt reliģijas ietvaros nav tomēr prātīgi. līdz šim daudz laba tas nav nesis. bet ir jau, protams, vieglāk - tā teikt: a kas? uz zemītes jau visādi gadās, bet takš pēc tam pekas atmetīs un aizies viņsaulē svilpodams! un kas padomās par nabaga ateistu, kam šī zeme ir vienīgā "reliģija"? nēa, visiem tikai pacūkoties un бросить копыта.

draņķīgi, es jums saku, draņķīgi. kaut kas nav. kaut kas nav riktīgi šitai pasaulē. varbūt tas esmu es. varbūt tas ir kāds cits. varbūt tā ir pasaule. tikai, galvenais, lūdzu - bez rūgtām domām! tās nu mums galīgi nav vajadzīgas papildus visam šitam.

un darba dienas vidū no intensīvām domām par medicīnas tehnoloģijām un lietišķo dokumentāciju mani iztraucē Gotan Project milongiski tangofjūženiskās noskaņas "Amor porteño" formā

Y yo que pensaba que no me importaba
Que una caricia podía borrar el color de mi ciudad...
El código oculto de esa mirada
Es como una señal
Y no puedo zafar
Un deseo sutil que temblando me viene a buscar...

ehh, skaisti tomēr.
aiziešu mājā, šovakar uzlikšu Gotan Project un raušu vaļā līdzidziedāšanu!
tā ka ja šitās skaņas tevi uzceļ ap pusnakti - tas esmu es. jau iepriekš atvainojos. un iepriekš pateicos par ziediem. lūdzu nemest pa logu iekšā, bet atstāt uz ielas. tas pats attiecas uz ķieģeļiem.

vai ir iespējams mīlēt kādu, lai gan viņš/viņa tev galīgi nepatīk?
it kā jau, ja tev cilvēks nepatīk, bet tu tik un tā viņam/viņai esi pieķēries, kas ta cits tas varētu būt, vai ne? un tomēr.
tāds diskutabls jautājums.
it kā jau ir tie gadījumi, kad tu kādam maniakāli pieķeries, lai gan šamais/šamā par tevi neliekas ne zinis vai, vēl sliktāk, draņķīgi pret tevi izturas. un tad tu saki: es tevi ienīstu, bet pamest nespēju... mīlu.
bet bez tā visa ļoti sliktā. teiksim, pret tevi izturas labi un tevi mīl, bet tu tik un tā saki: es tevi mīlu, bet tu man nepatīc.

man tas jautājums nupat ienāca prātā un bišku iedeva pa galvu.
mūsu gadsimtā jo īpaši. kad morāle ir atslābinājusies visnotaļ. ja tev kāds patīk, tu nešauboties sāc murmulēt par mīlēšanu, bet tās izcili romantiskās, mūžīgās mīlēšanas vai nu nav, vai arī tā uzrodas stipri vēlāk un pavisam citā sakarā. un ir tik daudz aprēķina mīlēšanu - no tās otras puses, kur "tu man patīc, bet kas to lai zina, vai es tevi mīlu". vienkārši atrodi labu cilvēku un nospried, ka ar viņu varētu darīt kopā daudzas lietas, hinc varētu arī dzīvot kopā, hinc droši vien to varētu nosaukt par mīlestību.

un tad atkal no otras puses - vai ir iespējams, ka tev kāds patīk, bet tu viņu nemīli?
tas vispār arī ir tikpat diskutabls jautājums.

sasodīc, galu galā atkal nonācu līdz savai vecajai dilemmai par jēdzienu definīcijām.

bet tātad. ja tu domā, ka kādu mīli, bet vienlaikus tev viņš/viņa nepatīk. vai tā ir mīlestība?

dolārs uzlēcis līdz 52, pārtika šoruden būs jau par trešdaļu dārgāka visumā, nākamtrešdien tikai plus četrpadsmit grādi - nu sviestā iet tā pasaule, SVIESTĀ!

24.12.?
neatceros...
kad tas bija? man taču teica...
12.07.?
nē, jūlijā nē...
24.04.?
aprīlis? hmm.. pārāk tālu uz vasaras pusi... bija agrāk...
12.04.?
nevaru atcerēties...
24.02.?
nē, tā ir kāda cita dzimšanas diena...

satraucošas ziņas!
nupat noskaidrojās, ka klijas un soja, ko mēs visi uzskatām par drausmīgi negaršīgām, toties varen veselīgām lietām, ir sasodīti fitāti, kas traucē kalcija uzņemšanu organismā! bet kalcijs ir vitāli svarīgs mūsu kauliem, tātad nost ar sasodītajām klijām un soju!

uzzinājis tik satraucošu informāciju, nespēju vienaldzīgi nolūkoties cilvēces pašiznīcināšanās tieksmē, rijot kliju bulciņas un soju putras, un uzskatu par savu pienākumu nekavējoši paziņot par šiem draudiem savā interneta dienasgrāmatā, kuru lasa, iespējams, pat 0,0000000000000000001 % pasaules iedzīvotāju!

un tad vēlreiz, bez kāda sakara ar iepriekšējām šīsdienas domām, man jāaizdomājas par savām attiecībām ar pretējo dzimumu, kuru vienmēr esmu sapratis pārāk labi, lai lamātu, un pārāk slikti, lai mīlētu.
bet tas nav skumji, nē, tas nav skumji.