Cirmuļa atklāsmes - 25. Jūlijs 2007

es tā padomāju, ka apmēram puse pasaules iedzīvotāju šobrīd guļ, vai vismaz viņiem vajadzētu gulēt, jo ārā pie viņiem ir tumšs.

rēķiniet miljardu uz priekšu vai atpakaļ uz to rēķina, kas guļ pa dienām, naktī iet izklaidēties vai strādā, nu un, protams, uz indiešu un ķīniešu rēķina.

man liekas, ka cilvēki nav tādi kā es.
man liekas, ka viņi domā citādāk.
to, ka domājam mēs visi bišku atšķirīgi, to jau es zinu, un tomēr.

un vēl man liekas, ka es galīgi mēdzu nesaprast citus cilvēkus, nē, es viņus ļoti bieži nesaprotu.
sāksim jau ar to, ka pats mūžīgi klīstu kaut kādās savās domās un īsti neuztveru citu domu gājienu.
esmu laikam diezgan neiejūtīgs, lai gan mēdzu būt ļoti mierinošs un labs uzklausītājs.

un tad gadās tā, ka man cilvēks saka: Zini, tu man ļoti patīc, jo esi tik jauks un iejūtīgs.
un es domāju: Bāc, no kurienes tāds iespaids?
gan dodu priekšroku laipnībai, bet nekad neesmu īpaši izlicies jaukāks nekā esmu.

morāle:
ir daudz kas tāds, ko cilvēks pats par sevi nezina.

tātad:

esmu iemīlējies, apsveiciet mani!
diezgan bezcerīgi, jūtiet līdzi...

atkal problēmas ar dzīvesvietu, jūtiet līdzi...
esmu galīgi saniknojies, apsveiciet!

nedēļas nogalē būs tuss, apsveiciet mani!
es tur jutīšos diezgan vientuļš, jūtiet līdzi...

neesmu bijis pusdienās, pārtieku no šokolādes un kafijas.

ģimenei kauns un pašam nelabi.

nē, nu atkal jau esam pie raudāšanas punkta.

man vajag atvaļinājumu! no visas dzīves!

nu, bļin, nu kas i ko - da nevar kač kaut kas nokārtoties pats? man pašam visur jāiet kliegt, spļaudīties un kauties, lai kaut kā to stulbo dzīves pasākumu savestu kārtībā? da varētu padomāt, ka baigi uzprasījos! fui! simtu gadu! un tagad man vēl jādomā par pašnāvības morālajiem aspektiem un ģimeni un draugiem, kas būtu jāpamet tādā sakarā!

da pašļi vispār! ar savu dzīves un dzīvības dārdzību... man ir klusas aizdomas, ka viena no abām šitām lietām ir pat ļoti lēta, ja jau otra ir tik dārga...


sasodīts, gribu, lai kāds par mani parūpējas.
gan zinādams, ka pie pirmā mēģinājuma pats pateikšu: Ne-e, nē, paldies, es pats, pats...

ehh, qué puta mala suerte. ¿y como sobrevivir así? no sé, no sé...
me cago en la vida, me CAgo EN la VIda.

patiesībā laikam problēmu rada mans iedzimtais bloks pret nāvi kā kaut ko pretdabisku. vairāk vai mazāk izteikti to tā uztver visi cilvēki, bet tā taču nav.

lūk, ja es būtu japānis, jau sen te vairs nerakstītu.

bet es sapņoju. visu šo laiku es lidinājos pa sapņiem. bija jauki. bet dzīve nolēma man atgādināt, ka ir viena liela s**u bedre. paldies. ko citu es varu teikt - paldies!

domāju, ka varu atļauties būt mīlīgs, jaukiņš cilvēciņš, bet nāksies atkal mēģināt kļūt par maitas gabalu.

vēlreiz uzdodu to pašu jautājumu: Nu KĀPĒC cilvēki nevarētu būt godīgi, labsirdīgi un prātīgi? KĀPĒC?
dodiet man vienu pamatojumu, kāpēc labāk ir tā, kā ir tagad, un es labprātīgi pārtraukšu savu nožēlojamo sirsnīgo-laipno-saprotošo eksistenci, lai netraucētu citiem pareizi un atbilstoši turpināt cūkoties un d***ties.

njā, šodien neesmu bijis patīkams rakstotājs. hm.

¿y dónde queda todo el amor?

"perdon si siempre te digo que lo siento, lo siento, lo siento,
no quiero sentirlo, quiero sentirte.
pero así soy.
¿como te aseguro que no estoy de broma?
que no estoy acostumbrada a decir palabras de amor."