Cirmuļa atklāsmes - 15. Jūnijs 2007

man pastāstīja, ka, pateicoties manam HLA B27, nekas paranormāls ar mani nenotiek.
vismaz šobrīd.
pavisam normāli ir šitā mocīties un neizveseļoties vēl ilgu laiku.
esmu apmierināts.
varu atkal ēst.
varu pat neēst.
un vispār - ja vēl varētu notīties no darba un uzlēkt divritenī, dzīve būtu tuvu pie tās robežas, kur lietas sāk saukt par skaistām.

nupat gandrīz aizmigu.
sēžu te, pie datora, strādāju, cilvēki apkārt,
bet man pēkšņi uznāk kaut kāds augsta spiediena vilnis,
acis aizkrīt, locekļi notirpst, smadzenes sajūk,
cik tur bija, būtu izrubījies.

kauns un negods, un tāds šoks - ka tu vienā brīdī vairs pats pār sevi nevaldi.
šausmas.

jau pāris stundas sēžu darbā, šausmās un izmisumā par rutīnu, uznākušo miegu un darba pienākumiem galvu saķēris, un to vien daru, kā atkārtoju:
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām...

iedomājos par īrēto istabu komunālajā dzīvoklī, uz kurieni es galu galā iešu pēc darba un par kuru man šodien vai rīt jānomaksā īre un pārējie fufeļu pakalpojumi, un domāju:
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām,
man jātiek no šejienes projām...

viens vienīgs tēls manā prātā kaut kā noturas piedienības robežās - velosipēds.

dodiet man gludu ceļu zem riteņiem, vēju matos un nekādu sauli acīs.

man vajag tikt prom.

reizēm man liekas, ka mani noēdīs manis paša prāts.
grauzīs un grauzīs, kamēr noies mana čaumaliņa, un smadzenes plikas un slapjas izvelsies uz grīdas, varbūt vēl pāris minūtes paraustīsies un nojuks pavisam.
vienkārši nav nekādas motivācijas pagriezties pret realitāti un iezvelt tai pamatīgu pļauku taisni mūlī.
bet vajadzētu.