Cirmuļa atklāsmes - 15. Maijs 2007

vēl viens iemesls, kāpēc savulaik novērsos no sabiedriskās dzīves, bija bailes no cilvēka kā būtnes bez jūtām un par prātu augstākām attieksmēm un no visa, kas no šāda pieņēmuma izriet. cilvēks kā kalmārs. ar savai situācijai neatbilstošu smadzeņu aktivitāti un absolūtu morāles trūkumu. vara bez morāles ir perversa pret tiem, kam ir morāle.

īsi sakot, man bija bail, ka es varētu kaut ko tīšām nodarīt citiem un citi varētu kaut ko tīšām nodarīt man.
no tā man ir bail vēl joprojām.

kāpēc neviens ar mani nealkst iepazīties? [snīīīīpis grīdā]

"snīpis" ir riebīgs vārds. skan riebīgi.
kad biju mazs, dziļi neieredzēju visus onomatopoētiskos izsaucienus, tādus kā "cips caps", "brīkš brākš", arī "kukū" un "heijā".
vo, un "spudūc". nu, tas ir visu vemjamo vārdu karalis! - vēl "Zaķu pirtiņā" bija, liekas, un es to multeni ciest nevarēju šitā vārda dēļ. ja man būtu astma, es pie tā izdzirdēšanas sāktu smakt.
fui.
fui fui fui!

varbūt tāda onomatopoēzes noliegšana ir saistīta ar kādiem kompleksiem, piemēram, kaunu par savu izcelsmi?
tā teikt, dabas kā primitīvā aizsākuma noliegšana.

tik un tā, brr, "spudūc", brrrrrr!

...feelings come back to me chaotic and disassembled as the parts of an old torn-apart doll. once in a while they let me feel the joy I used to know, only now for an even briefer moment and rather a reflection than the blazing effervescence of the youth itself. again I have to think about the cruel intentions of the invention of romanticism...