Cirmuļa atklāsmes - 27. Aprīlis 2007

nav jau tā, ka es to nupat būtu uzzinājis.
man tas nekad nav arī paticis.
vienkārši es esmu mīkstmiesīgs, labsirdīgs idiots.

mani apceļ visi, kam nav slinkums.
daudzos gadījumos es ar to samierinos, jo man tie cilvēki patīk, un tad jau nav žēl.
vai arī tās apcelšanas ir tādas sīkas, nav vērts pat nopūlēties, lai taisītu traci.
man nav arī nekādu principu, kas man liktu sacelties pret pašu apcelšanas faktu.

bet reizēm tomēr.
iedzeļ sirdī laikam.
tu skaties, cilvēks, kuru tu mīli, bet apceļ tevi.
skumji.
riebīgi.
aizvainojoši.
bet visvairāk skumji.

un vēl es laikam baidos palikt viens.
pārāk kritiska acs - visus trūkumus saredzu.
savus arī, bet problēma ir citu trūkumos.
nav labi saredzēt visus citu trūkumus.
tad nav neviens gana labs.

baidos sanaidoties ar cilvēkiem.
bet tas taču nav nekas anomāls.
laikam negribu būt cilvēks.
gribu būt koks.

nožēlojamās lietas ir baisākās.

nožēlojamība ir tiešām.

negatīva - tā ir pretīga.

pozitīva - tā ir skumja.

jebkurā gadījumā, tā ir šausmīga.

esmu valodu cilvēks.
lingvists. salīdzinošais.

tagad es zinu:
man ir svarīga cilvēka izruna.
vislabāk man patīk, kad cilvēki runā viņu dzimtajā valodā.
kad viņi runā svešvalodās un es jūtu, kā valoda lūzt un čīkst, un gārdz agonijā viņu rīklēs, mani pārņem viegls nelabums.

daži cilvēki pret izrunu izturas īpaši nevērīgi, un nepūlas dzēst savu akcentu, bet tikai pļeperē droši tālāk drausmīgā, drausmīgā svešvalodā.

esmu emocionāls šajā sakarā tagad. vienkārši agrāk es to spēju paciest, bet šodien man gribas vemt.

esmu grāmatu cilvēks.

ja šodien man būtu jāskrien no mājas un jāglābj svarīgākās lietas, es grābtu ķetnās grāmatas.
vārdnīcas, ķīmijas mācību grāmatas, romānus, stāstus.
cik tik varētu panest. un vairāk.

tas nav iedarbīgi. grāmatas ir smagas.
bet savu mīlestību ir jāprot nest.