Cirmuļa atklāsmes - 6. Novembris 2006

es gribu
izlasīt savas domas svešā grāmatā
es gribu
ļaut kādam izdarīt visu manā vietā
es gribu
bez ierunām pakļauties kāda rokai
es gribu

jo pasaule ir tik perfekti koordinēta
visā savā nesakarīgumā,
ka nav iespējams nošķirt,
kas labāk un kas sliktāk.

es gribu
neiepirkties, neēst un neelpot,
es gribu
neskatīties, nevēlēties, neiet,
es gribu
nevajadzēt, nemeklēt, neatrast,
es gribu

jo katrs jauns solis mani mulsina arvien vairāk
un katra doma ved mani dziļāk filozofiskā vājprātā
un katrs elpas vilciens attālina mani
no vienīgās jēgas, kādu esmu pazinis -
no vēlēšanās dzīvot.

tādi ir mani pirmdienu rīti.

Mūzika: kaut nu būtu tagad kāda rumba...

visas apņemšanās ir pagaisušas.
visi mērķi ir pazuduši.
labi atceros, kaut kādi taču bija, bet tagad visi tādi tukši liekas.
izglītoties, lasīt, ceļot, palīdzēt cilvēkiem, glābt dabu...
bija...
vairs nejūtu gribēšanu to visu darīt.

tādi mani pirmdienu rīti.
tāda mana klusā negribēšana.

neviens jau nezina, ka ar mani tā.
es jau neiešu stāstīt.
lai gan esmu mēģinājis, bet citi to kaut kā citādi saprot. mērķa nav dzīvē - tas bieži gadās, vairākus tādus ļaužus zinu. bet ka man vienkārši neko negribas.
tomēr muļķīgi iedomāties, ka esmu tāds vienīgais.
ja ļoti gribētu, varētu atrast citus. pārrunāt. apspriest. varbūt atrisināt.
bet negribas.

negribētāji?
vai ir tāda ļaužu grupa?

man atkal vairs nav, ko teikt.
esmu iztērējis savus faktiskos, fiziskos jaunumus.
palikušas tikai pārdomas. nejēdzīgas, nemateriālas, nekur nederīgas pārdomas.
es tagad paklusēšu.
lai viņi padomā, ka božos, pūšos, esmu apvainojies, vai vēl sazin ko.
neko neteikšu, riskēšu visu un visus pazaudēt.
līdz kāds ko pamanīs.
līdz kāds apjautāsies.

vai pamanīs? vai apjautāsies?

klau, ja neviens man darbu nedos, tad šodien te būs daaauuuuudz ierakstu!
un visi šitādi nekādi...

meklēju svešos blogos.
meklēju latviski.
meklēju krieviski.
meklēju angliski, franciski,
spāniski meklēju.

vai tad tiešām neviens tik nesakarīgi neraksta kā es?

pats vairs nezinu, ko cenšos sev pierādīt - ka esmu galīgi nojūdzies vai vienkārši unikāls?
vai meklēju palīdzību, vai cenšos pārliecināties par savu vājprātu, vai gribu domubiedrus?

kāds man reiz teica, ka es pats zinu atbildes uz visiem saviem filozofiskajiem, psiholoģiskajiem, socioloģiskajiem jautājumiem, un tāpat zinu jautājumus visām savām atbildēm.
tad nu tā: es varbūt arī zinu atbildes un jautājumus, un visu zinu, bet zināt atbildi nav tas pats, kas uzdot jautājumu.
tāpat kā cerēt nav tas pats, kas redzēt mērķi.
jautājuma uzdošana pati par sevi ir atbrīvošanās akts - tā noņem daļu atbildības no taviem pleciem. atbildības par zināšanu.
jautāt nozīmē pieļaut variantus. neuzskatīt sevi par vienīgo autoritāti. tāda ir filozofiskā jautājuma jēga.

bet visi mani jautājumi ir vienkārši apgalvojumi ar jautājuma zīmi beigās.
un es neko īsti nemeklēju.
esmu aizmirsis, kā tas ir - meklēt.
es tikai klīstu pa svešām domām, apgalvojot lietas, ko neviens nespēj pieņemt, un nopūloties padarīt sevi unikālu. kāds infantilisms. ak ak. ak.

esmu izaudzis par vampīru - medīju atmiņas, kožu domas, izsūcu laimes sulu.

šausmīgi ko tādu atzīt, bet laimīgu cilvēku sabiedrībā jūtos neērti. tajā skaitā kristiešu sabiedrībā.
vai nu tāpēc, ka kaunos par savu laimīguma trūkumu, vai arī tāpēc, ka nespēju citu laimei līdzi just.
toties nelaimīgu cilvēku sabiedrībā ir labāk. jo viņi aicina mani iesaistīties viņu problēmās, uzmundrināt, dot padomu, palīdzēt, izdarīt kaut ko viņu labā. tā ir labāk. pats priekš sevis neko nezinu izdarīt, bet priekš citiem - man nemaz nav žēl, ne arī slinkums.
varbūt tāds ir mans liktenis-sliktenis - izvadīt citus cauri savam muklājam.
runājot senlatviešu vārdiem, esmu vadātājs.

vampīrs vadātājs.

bū!

es parazitēju šajā "tīmekļa vietnē".
esmu vienšūnas vīruss.
nevairojos.
vienkārši iesēžos un parazitēju.
nevienam īpaši netraucēju.
vienkārši neeju projām.
vai tas ir parazīts?

kā vēl mani varētu nodefinēt?
galīgākā personības identitātes krīze.

atkal nav labi.
te jau vārdus nevajag. ir skaidrs tāpat.
bet nevaru noturēties.
gribas pateikt.
pateikt gribas.
gribas izbļaut.
izbļaut gribas.
vienīgais, ko gribas.
bļaut.
kviekt.
spiegt.
ņerkstēt.
un tad atkal bļaut.

tu mani saproti?
saproti?
saproti?
saproti?
saproti?
saproti?
saproti?

que triste revelación - si debo hablar de cosas personales, sólo puedo hablar de filosofía.
por eso me hace mucha esfuerza aprender idiomas ahora.
por eso mi español no es muy bueno.
por eso ... y por mi imaginación.
que tengo demasiados pensamientos y poquísimos realidades.
que quiero hacer demasiadas cosas sólo para haber hecho algo.
y que no me cambio, pero me odio por ser quien soy.
que me odio cuando me comporto como un maleducado, pero me da tanta vergúenza que no puedo ir a disculparme.
que me torturo por cosas pequeñas y desdeñables.
que no me acuerdo de cosas grandes e importantes.
que no sé que hacer de mí.
que tengo una vida buena, pero no la disfruto.
y todo sale más o menos bien para mí, pero no me da alegría.
por eso mis tristes revelaciónes.
todo por eso.