Cirmuļa atklāsmes - 27. Oktobris 2006

šorīt atkal gravitācija bija drausmīgi pieaugusi. kāpēc par to neraksta avīzēs?

siltumnīcas efekts ir visur aprakstīts, arī zemestrīces, izmaiņas okeāna ūdens sastāvā utt. utj.

bet par to, ka gravitācija smagi šmugulē darbadienu rītos, neviens neko nesaka.

skatos savu fotogrāfiju.
fotogrāfiju ar mani virsū.
man ir smagnēji vaibsti.
drausmīgs teiciens vispār, bet skatos, redz, un taisni šitie vārdi ienāca prātā.

un tad es atkal padomāju:
cilvēki lielākoties domā, ka citi viņus vērtē tā, kā būtībā viņi paši citus vērtē.
bet nu gluži tā nav - nevaru atcerēties, kad būtu kādu cilvēku novērtējis pēc izskata.
meklēju kaut ko citu - parasti pēc runasveida, pēc runas satura, attieksmes... nu kaut kā tāda. ja neko tādu nevaru noķert, tad nevērtēju nemaz.
bet tad, kad domāju, kā citi mani vērtē - pirmais, ko cenšos uzspodrināt, ir izskats.
var jau būt, ka es vienkārši zinu, ka šī puse man smagi klibo.
kad runāju ar kādu, jūtos pavisam citāds pēc izskata, nekā esmu. turklāt, ja labi runājas, jūtos skaists, bet ja slikti - neglīts.

da nu visās šitās domas akal.

iešu pēc biļetes uz koncertu.

tas man dos atkal drusku dzīvesspēka. vai drusku ilūziju. vienalga, vismaz uz pāris stundām būs labāk.

bet viss šitais "labāk" galu galā neko nemaina.

nav jau tā, ka es nezinātu, kas man par vainu. tikai nevaru, nespēju, neprotu izlabot.

šonakt man uz rokas gulēja kaķis. un bija labāk.

bet tagad?

rakājos savā tukšajā prātā.

atmiņu vākšanas mašīna.

pieredzes kolektors.

iespaidu noteka.

lielā munjlaita kloāka.

mans prāts ir melnais caurums.

pilns ar visādiem s...iņiem, bet tukšs.

pasakiet man kāds, kāds es esmu satriecošs!

bet nelīdzēs.

neticu ziemsvētku vecītim jau gadus divdesmit.

arī pirms tam neticēju, bet gribējās cerēt.

tagad vairs nē.

starp citu - ļoti interesanta pārdoma par izteicienu "ticēt Dievam":

ticēt Dievam - no "ticēt kādam": ticēt, ka kāds (Dievs) saka patiesību.

attiecīgi:
neticēt Dievam - neticēt, ka Dievs saka patiesību, jeb domāt, ka Dievs melo vai mānās.

bet pateikt: "es neticu Dievam" nozīmē vienkārši nosaukt Dievu par meli.

un tagad dažas interesantas domas:
1) "es neticu Dievam" nozīmē "es ticu, ka Dievs ir melis", līdz ar to "Dievs ir"
2) "ticībai Dievam" reliģijā ir ļoti liela nozīme, jo pēc visiem Bībeles principiem Dievs būtībā ir ideāls, un tā ir viņa pamatā esošā īpašība. savukārt viens no baušļiem - kas ir tiešs cilvēka ideāla definējums - runā par "nepatiesas liecības nedošanu". tātad, ja Dievs melo, tad nav ideāls. ja Dievs nav ideāls - viņa nav.

tātad:
lai gan jautājums "Vai tu tici Dievam?" tiek uzdots un atbildēts galīgi ne par tēmu, galu galā tomēr gan jautātājs, gan atbildētājs ir apmainījušies ar pareizo informāciju.

vēl viens valodas un reliģijas fenomens.