Cirmuļa atklāsmes - 24. Oktobris 2006

šoreiz neesmu iecibojies, lai rakstītu savas sēras.
nē.
šoreiz jūtos priecīgi nedrošs.
viss šis joks un visa šī laime slēpjas mazā, melnā pūku bumbulī, ar kuru es gribu papildināt savu iedomāto ģimeni.
jā gan, es gribu kaķi.
kaķis ir noskatīts. (pat rezerves kaķis arī, ššš, kauns teikt, ar dzīvu kaķi tomēr nevar izrīkoties kā ar ugunsdzēšamo aparātu, patiesībā nekādas rezerves nedrīkst meklēt)
informācija par ne-/reģistrēšanu ir sameklēta.
veterinārs vēl nav noskatīts, bet pamatīgi nodomāts gan.
visu esmu nolēmis darīt pareizi.
visu sagādāt.
par visu parūpēties pēc labākās sirdsapziņas.

tikai viens jautājums - ko par to teiks dzīvokļa īpašnieks?
izliks vēl ar visu kaķi. un ko mēs abi tad uz ielas darīsim? es vijoli čīgāt nemāku. šaubos, ka to mācēs arī kaķis. viņam tomēr tikai pusotrs mēnesis.

bet dzīvokļa saimnieks atslēdzis telefonu...
un es gaidu...
pīkst telefons un gremžas:
telefona aparāts izslēgts...
telefona aparāts ārpus uztveršanas zonas...
bet es gaidu...
mans kaķis gaida...

kaķim es vēl neko neesmu teicis. negribu, lai viņš sāktu satraukties. un ja nu pēkšņi izrādās, ka man neļauj viņu ņemt. un nav taču tā, ka es viņu negribētu, bet kā lai viņam to pēc tam izskaidro? labāk, lai viņš nezina.

automātiskais atbildētājs savas domas nemaina:
telefona aparāts izslēgts...
telefona aparāts ārpus uztveršanas zonas...
es gaidu...
nervozēju...
kļūstu greizsirdīgs un bailīgs - ja nu kāds cits manu kaķi iekāro?

šajā brīdī mans spoku "es" dejo mežonīgu tango. kaķa seja vienā pusē, un tad sametas kājas un es redzu dzīvokļsaimnieku (kāpēc šis amats tiek saukts tik garā vārdā?! kaut kā vajadzētu saīsināt). ja nu ne? tad man būs atkal jāmācās dzīvot bez kaķa. kā es to spēšu. mēģinu jau laikus sevi atrunāt: "kaķis ir tikai bonuss. dzīve tāpat ir skaista." - un pats sev ne pārāk ticu: "eh, muļķības tu runā."

es gaidu.

šodien uz trotuāra E.Melngaiļa ielā, iepretim Skonto hallei, redzēju mazu, strīpainu kaķīti.
sēž tur jau otro dienu.
vakar nepievērsu uzmanību, jo tai vietā bieži kaķi draiskojas, un, man liekas, viņi dzīvo turpat blakus pagalmā.
bet viņš tur vienkārši sēž.
jau otro dienu.
kaķi tā nedara.
ja vien tos neizmet no mašīnas svešā vietā.
tad kaķis sēž un gaida, kad nāks atpakaļ tas ļaudis un viņu paņems.
man liekas, neviens nenāks atpakaļ pēc viņa.

un es taču gribu pieņemt kaķīti, vai ne?
un man ir visas atļaujas no īpašnieka un no dzīvokļa biedriem.
un mēs gribam melnu.

nu lūk, un kur ir morāle?

negribu pieņemt kaķi, kas man varbūt nepatiks - precīzāk, kurš ir strīpains, nevis melns, kā mēs plānojām (lai gan - ārprāts, lai man nepatiktu kaķis!...)
bet kaķis ir nopietns lēmums uz gadiem padsmit.

es varētu mazo, pamesto kaķuku aiznest uz patversmi.
bet jūtos vainīgs viņa priekšā.
līdzdalīgs tiem zb%**&%^&%, kas viņu tur izlika.
jūtos esam tāds pat sīks maita, kas meklē labumu tikai sev un negrib palīdzēt nelaimē nonākušam biedram. galu galā mēs kopā dzīvojam uz šīs planētas un šajā pilsētā.
un visas šīs deminutīvās formas nepadara manu dilemmu vieglāku.

patiesībā, ja es būtu viens un man nevajadzētu domāt par to, kas patiks maniem dzīvokļa biedriem, tad mana vienīgā dilemma būtu: vai tas kaķis kādam pieder, vai nē?

tā nu būtu mana skumjā dzeja.

un neviens nedod sakarīgus padomus.
vells ar ārā.