Cirmuļa atklāsmes - Komentāri

šodien uz trotuāra E.Melngaiļa ielā, iepretim Skonto hallei, redzēju mazu, strīpainu kaķīti.
sēž tur jau otro dienu.
vakar nepievērsu uzmanību, jo tai vietā bieži kaķi draiskojas, un, man liekas, viņi dzīvo turpat blakus pagalmā.
bet viņš tur vienkārši sēž.
jau otro dienu.
kaķi tā nedara.
ja vien tos neizmet no mašīnas svešā vietā.
tad kaķis sēž un gaida, kad nāks atpakaļ tas ļaudis un viņu paņems.
man liekas, neviens nenāks atpakaļ pēc viņa.

un es taču gribu pieņemt kaķīti, vai ne?
un man ir visas atļaujas no īpašnieka un no dzīvokļa biedriem.
un mēs gribam melnu.

nu lūk, un kur ir morāle?

negribu pieņemt kaķi, kas man varbūt nepatiks - precīzāk, kurš ir strīpains, nevis melns, kā mēs plānojām (lai gan - ārprāts, lai man nepatiktu kaķis!...)
bet kaķis ir nopietns lēmums uz gadiem padsmit.

es varētu mazo, pamesto kaķuku aiznest uz patversmi.
bet jūtos vainīgs viņa priekšā.
līdzdalīgs tiem zb%**&%^&%, kas viņu tur izlika.
jūtos esam tāds pat sīks maita, kas meklē labumu tikai sev un negrib palīdzēt nelaimē nonākušam biedram. galu galā mēs kopā dzīvojam uz šīs planētas un šajā pilsētā.
un visas šīs deminutīvās formas nepadara manu dilemmu vieglāku.

patiesībā, ja es būtu viens un man nevajadzētu domāt par to, kas patiks maniem dzīvokļa biedriem, tad mana vienīgā dilemma būtu: vai tas kaķis kādam pieder, vai nē?

tā nu būtu mana skumjā dzeja.

un neviens nedod sakarīgus padomus.
vells ar ārā.