| 11. Okt 2006 12:06 kas i, kas nav, bet šitā turpināties vienkārši nevar. nezinu, kas būs, bet šitā ilgi nebūs. nevar būt. cilvēks tādā vakuumā nevar būt. manu, ka nekā nav manā dzīvē un nākotne tāds bezkrāsas pleķis.
tikai katru reizi, kad kaut ko sadomāju, pārņem tāds.. nu aptrulums, slinkums, vai... un neko neizdaru. esmu sviestā.
reizēm domāju, ka esmu no tiem enerģijas vampīriem. tagad ar cilvēkiem tā ne pārāk bieži tiekos, nav kam enerģiju nosūkt. ehh, bet zobiņi niez.
un nedaudzos savus donorus greizsirdīgi sargāju. bet tā jau tu nosargāsi. cilēks, viš jau tāc kustīks joks - mūk da izvairās, saistības šamajam netīk. nu i navajag.
o, jā, un drusku ļauns laikam esmu. citu problēmas man ir kā enerģijas dzēriens. savas, redz, problēmas nemāku atrisināt. citu jau arī vispār ne vienmēr. bet, kad citiem ir problēmas, es varu strauji un noteikti rīkoties. vai vismaz, ja tās problēmas ir ne tikai manas.
ja šīs i tikai manas, ta man p...j. nerisinu. eju gulēt. aizveru acis. iebāžu galvu starp spilveniem un dziedu. neklausos neko. uzspļauju datoram, uzvemju televizoram. dungoju labi zināmus, nebīstamus meldiņus. galvenais, ka tik kāda doma neiesprūk galvā. un tā līdz nākamajai dienai. un tad jau vairs nav svarīgi. vai arī pa rīta dulnumu var šo to izdarīt.
atklāti sakot, ilgojos pēc savas vecās vientulības. tagad, kad es kopā ar citiem ļaužiem kopā dzīvoju, esmu samulsis, nav īsti laika kārtīgi pārdomāt, izskumt skumju līdz galam, karājos pusceļā. ne dzīvs, ne miris. ne sakomunicēts, ne pamests. ne izmainīts, ne principots.
neprotu būt atkarīgs. ir doma |
