Cirmuļa atklāsmes - 10. Oktobris 2006

nu, un kur tagad ir kaislības un dusmas? viss atkal sākas no gala. es atkal un joprojām esmu es pats.

nesen man teica kāda: "cilvēki nemainās. it kā jau liekas, ka kaut ko un šito un to, bet būtībā nemainās."

man jāpiekrīt.

nobrucis morālās izturības slieksnis.
vairs vienkārši nespēju panest problēmas, pat ne sīkas problēmiņas.

tiklīdz kā upē iekrīt zariņš vai olītis - upe sametas līkumā, izgāž pusi ūdens krastā, uzduļķo smirdīgas ūdenszāles un panikā metas pretējā virzienā.

vot. esmu pretdabīgs šobrīd. ja tā padomā, jau ilgāku laiku.
vaina ir neapšaubāmi tā, ka neeju es ne uz ko. šobrīd es vienkārši eju. kaut kurp. kurp pavelk pirmais garāmgājējs. kurp vējš papūš. slāju. izliekos esošs, esīgs.

un neviens neko nemana.

bet tā domā visi depresētie: "mani neviens neievēro", "nevienam es neinteresēju", "neviens mani nemīl" utt. utj.
nē, es zinu, ka ar mani tā nav. bet sajūta, saproties, sajūta ir precīzi tāda. un sajūta...

sajūta ir tas, kas virza pēdējo soli no tilta.

sajūta ir tas dedzinošais kamols zem saules pinuma, kur gruzd greizsirdība.

sajūta ir tas kauns, kas izdedzina pagājušas mīlestības mieles.

sajūta ir tas, kas liek uzvilkt drēbes, melnas kā nakts, un aizslēgt durvis visai pasaulei.

sajūta ir tas, kas liek smieties ielas vidū, bez iemesla un nodoma.

vo tev cilvēka daba. visa šī lielā smadzene galu galā nespēj kontrolēt sīku hormoniņu.

laipni lūgts neveiksmīgo pašnāvnieku un maniakālo slepkavu pasaulē!

āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā!

("Scream" by Edvard Munch)

"reizēm man liekas, ka tu nemaz negribi justies labāk," saku savam spoguļattēlam. šis padomā brītiņu un tad čukst, neizteiksmīgo ģīmi piešķiebis, rokas iebraucis savos bezkrāsas matos:
"palasi Sartru..."
viltīgais.
viņš zina, kas bij starp mani un Sartru.
viņš visu vienmēr zina. kas viņam to visu nosūdz? es ne.
"tas man nepalīdzēs," es saku, "Sartram tur bija rudi mati. vismaz kaut kas."
"vai tad tu teici, ka tev vajag palīdzēt?" viņš saka.
viltīgais.
velns. neteicu jau arī.
un ja es to izdarītu. vai es esmu gatavs Sartram? vai esmu gatavs tiltiem? blāvām, vienveidīgām ielām? gatavs ieskatīties savā tukšajā sejā un vēl tukšākajā dvēselē? gatavs to izturēt un dzīvot tālāk?
vienkārši ar ko tādu nav iespējams dzīvot. varbūt Sartrs to zināja.
"ak dievs, nu izdari kaut ko ar mani!" lūdzos spoguļattēlam.
viņš, maita, smaida. pārākuma apziņā. viņš zina, ka man viņu vairāk vajag nekā viņam mani. viņš zina, kas būtu, ja kādu dienu es viņu tur, spogulī, neieraudzītu. "ai ai ai!" viņš saka "kas tad būtu!..." un aizvelk elpu mākslotā aizgrābtībā.
"zini, es tevi tomēr mīlu," mēģinu viņam iegriezt. bet viņš nereaģē. viņš zina, ka tā nav taisnība. viņu man neapmānīt. jocīgi. jo viņš mani pastāvīgi apmāna.
"labi," es saku, "labi." tāpat bez kādas domas. vienkārši, lai viņu atšūtu.
tagad es labprāt kaut kur aizbēgtu. uz eiropu, piemēram. lai tikai viņu neredzētu. viņš ir tik nepilnīgs. tik nekāds. vienmēr bija vislabākais, bet tagad ir pagrimis viendabīgajā ļaužu masā. mūžīgi kāds izrādās glītāks par viņu, gudrāks, šarmantāks, laipnāks, izdarīgāks. arī dumjāks, smieklīgāks, niknāks, ļaunāks.
bet aizbēgt nevar. viņš man seko, kā tāda ēna. kur tik nepagriežos, viņš jau priekšā. darba spogulī. datora atspīdumā. tējas glāzē. telefona lodziņā. pat uz galda virsmas viņa neskaidrais siluets.
"zini, tinies," es viņam saku, "noriebies tu man esi," un pats sabīstos no saviem vārdiem. aizies vēl arī. bet cita point of reference jau man nav. palikšu vēl pavisam viens ar savām kretīniskajām domām.
iešķielēju spogulī. viņš arī lūr drusku noraustījies, aizdomīgs. fūū, nopūšos pie sevis - viņam arī bail mani pazaudēt. kādam tomēr esmu vajadzīgs.

"--Vēl jāpiebilst, ka sejas atpazīšana un pirkstu nospiedumi ir tikai daļa no biometrijas datiem, ko izmanto personas identificēšanai. Piemēram, Fujitsu ir izgudrojis tehnoloģiju, kas atpazīst cilvēku pēc vēnu izvietojuma rokā. Tāpat tehnoloģijas atpazīst cilvēku arī pēc balss, acs varavīksnes un tīklenes, lūpu kustībām un izmēra, DNS un citiem biometrijas datiem.--"
no http://66.249.93.104/search?q=cache:NjppbPNAibgJ:www.hermitage.lv/html/28172.html+biometriskas+pases&hl=lv&gl=lv&ct=clnk&cd=9

lūk, tā, dārgie.
tādi mēs baigie individuāļi.


un nepaslēpsies tu,
tavas vēnas
tavas lūpas
tavas acis
tevi nodos.
es tevi atradīšu.
bedre, ko tavs tēvs tev racis,
ko tava māte tev rakusi,
mīlestības kodols.
tavs ķermenis
tevi nodos.