Cirmuļa atklāsmes - 27. Septembris 2006

ilgi slimoju.
jo ilgāk slimoju, jo nogurums kļuva lielāks.
stāvēju uz sava naža asmeņa un zvārojos uz kreiso pusi.
tik dziļš bezdibenis zem manis likās, tik dziļš un tik vilinošs.
un tik smagi, tik smagi kļuva, ka liecos zemāk, līdz bezdibenis pavēra apskāvienus savus siltos, un es pēkšņi sajutu tā milzu spēku.
man kļuva bail, un es kliedzu un kliedzu, un kliedzu, un kliedzu, un kliedzu.

šodien esmu darbā. ir labāk.
jo vairāk darba, jo labāk kļūst.
aizmirstos atkal pamazām.

labdien. mani sauc Kārlis, un es esmu darbaholiķis.
(bravo, Kārli, tu to pateici! mēs esam ar tevi!)

nevaru nebrīnīties, kā cilvēki atrod oriģinālu mūziku mūsdienās.
sasodītā globalizācija ir pārcepusi čuķ vai visas pasaules gaumi pēc vienas omletes vaiga un līdzības, nu vienkārši šokā.
ja tu domā, ka ielūrēsi, piemēram, Somijas resursos un nogrābsi kādu somisku mūzikas gabalu, ko mēģināt uztvert, salīdzināt, nespēt pieņemt un galu galā apbrīnot un respektēt vienkārši par ziemeļnieciskumu - tad tu esi zakončennijs naivulis!

nē, nopietni, - kur tādas lietas var atrast? jo ir taču, atrod. visādi nemoderni jokaiņi taisa to mūziku, bet viņa ir. tikai kur? kur.

bvāāāāā-āāāh...
ņammm ņammm...

žāvājos.

nekas nemainās.

jā, esmu viens. man liekas, būtu netaisnīgi mani kādam uzkraut. jau pašam nav viegli.

bet man nav iebildumu pret kompāniju. ja tev gribas, ja gribas - nāc un taisi man to kompāniju.

un es jau neesmu tāds īgņa nemaz. ja tev gribas, ja gribas - pajautā, un es atbildēšu.

un tu negaidi!

tu pajautā.

Pajautā!