Cirmuļa atklāsmes - 11. Aprīlis 2006

Saying that I am a philosopher would mean admitting that I believe in a truth.

Es kādreiz pamatīgi domāju, ka domas veids ir svarīgs.

Kā es domāju. Kā tu domā. Domas forma.

Un es domāju, ka pasaules forma ir svarīga. Dzīves forma. Skaistuma forma.

Bet kopš es zinu, ko teica Dēmokrits...

What makes us strive for the better?

Endless boundless groundless hope.

Nupat lasīju mazo rakstiņu Wikipēdijā par The Feelings, un pēkšņi izjutu, cik drausmīgi un fascinējoši apvienojošs ir internets.

To rakstiņu, raugi, kāds bija ievietojis taisni pusstundu pirms es to izlasīju. Un nav taču nekāds forums. Enciklopēdija!

Nu?

Vai nav satraucoša doma?


Laiks ir stabilitātes mērogs. Kaut kas tāds, kas eksistē tikai pusstundu, nevar būt apaudzis ar nepieciešamo patiesības devu. Vai vismaz tā liekas.

Bet internets tikai reizēm pasaka, kad kurš ko ir ierakstījis. Un man melo varbūt. Un es meloju varbūt.

Un tad padomā vēlreiz: Kāpēc lai es ticētu, ka viss pārējais ir uzticamāks? Piemēram, simtu gadu vecās grāmatas - arī tās reiz bija pusstundu vecas, un tas vien, ka neviens tās nav sadedzinājis, vēl nenozīmē, ka tās ir patiesas.

Un tad vēlreiz: Kāpēc lai es ticētu, ka tāda neuzticamība piemīt tikai rakstītam vārdam?

Galu galā ir tik daudz kas cits, kas tiek radīts... ievietots... sacerēts...

Mūzika: Sewn