Cirmuļa atklāsmes - 11. Aprīlis 2005

šīs dienasgrāmatas ir pēdējais cilvēka izmisīgais sauciens pēc vispārējās cilvēces izpratnes un līdzjūtības pirms iestājas pilnīgā anonimitāte, kurā vienīgā jūtu izpausme ir čats, kas ir tik atklāts un brīvdomīgs, ka kļūst par sacensību atklātībā, aizvien nesakarīgāku un bezjēdzīgāku, līdz mēs atkal būsim relatīvā pērtiķu inteliģences līmenī un varēsim sākt jaunu attīstības ciklu. Kas zina, kur tas mūs novedīs - ar sofisticētu zinātni kā pamatkapitālu utainu zvērādu un akmens medību rīku vietā.
mūsu pēdējās pa pusei personiskās atklāsmes.
un jau tā viss vairs nav... mmm, tā, kā bija... nekas nekad nav tā, kā bija, tiktāl jau nu būtu vērts samierināties.
bet tad tev pasaka, ka tu esi mainījies.
es to nejūtu.
kāpēc?
vispār jau tas nav īstais jautājums. kāpēc? ir īstais jautājums tikai tad, ja ir vēlēšanās studēt un gatavība galu galā ciest neveiksmi savā pētījumā. kad cilvēks jautā "kāpēc?" parasti tas ir mazliet viltīgāk izkliegts "sasodīts!" (lai neteiktu rupjāku vārdu. nenesas man šodien prāts uz rupjākiem vārdiem).
kāpēc?
kāpēc?
ko es šodien tā lamājos?..

un reizēm es domāju par nāvi.
ne nu gluži tā, ka iet un darīt sev galu, nē, bet es domāju.
domāju par nāvi kā par iespēju beigt censties gaidīt un censties censties un censties būt.
kā par iespēju būt tikai tam, kas es esmu.
kā citādi tas ir iespējams, ja nepārtraukti jādomā: kas ar mani notiks pēc gada, pēc 10 gadiem, pēc 80 gadiem, kā es dzīvošu, kur būs mani draugi, cik nodrošināts es būšu dzīvot [vairāk vai mazāk] tā, kā es vēlos.
būt TIKAI tam, kas es esmu.
varbūt es esmu maz. nu un tad? vai tad šis laiks, dzīve saucamā, nav par īsu, lai patiesi būtu - viss ir tikai tik, cik es jūtu, cik tu jūti, tas ir viss. nekā vairāk nebūs. ko tu gaidi? ko tu gribi izveidot - Heopsa piramīdu no māla piciņas?

laikam jau gan manī nav nekā īpaši interesanta tomēr.
negribīgi, bet jāpiekrīt.
nākas, nudien nākas atzīt, ka ir cilvēki, kam nevelk manī momentā iemīlēties.
vai nav dīvaini?
es personīgi nevaru sev tā vienkārši bez komentāriem paiet garām.
jāāa... man ar sevi ir pamatīga dvēseļu radniecība.
negribas jau nekad neko zvērēt, bet... nudien... es laikam būtu gatavs palikt ar sevi kopā līdz mūža galam ...
šitādas saistības tik jaunam! un ja nu man iepatīkas kāds/-a cits/-a?..

Garastāvoklis:: ņirdzīgs
Mūzika: Slave to the Wage - Placebo