Journal    Friends    Archive    User Info    memories
 

Cirmuļa atklāsmes -

15. Jun 2005 13:13

man sāk likties, ka justies muļķīgi ir tīrākā bērnišķība.
nu kas ir muļķīgas sajūtas pamatā? kauns par sevi.
bet pieaugušam ļaudim jau nu nevajadzētu par sevi kaunēties.
domāju es tā:
ja kaut kas sevī nepatīk - mainies.
negribi mainīties - beidz čakarēties un pieņem to, kas esi.
lūk tā.
kam nav gadījies ko muļķīgu pastrādāt dzīvē - bet galu galā tas attiecas tikai uz pašu cilvēku. nevienu citu tas diez ko neinteresē. tāpēc kaunēties no citiem nav jēgas. bet kaunēties no sevis... nu tad tur nekā - pazudis cilvēks. pēdējais brīdis pārdomāt savu vērtību sistēmu.

1 raksta - ir domaPrevious Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

Comments:

No:[info]wunjo
Datums:15. Jūnijs 2005 - 15:16
(Link)
man gan šķiet ka "muļķīgās sajūtas" pamatā war būt gan kauns gan nepārliecinātība par sewi. un atšķirība starp tiem ir sawa adekwātuma apzināsānās iepretim notiekošajam wai wienkārši pozīcijai kurā atrodies. kad cilwēks kaunas wiņš šo neadekwātumu apzinās (precīzāk: wiņš iekšēji ir par to pārliecināts, kaut arī ārēji tas warbūt tā naw. un ja arī ir..pajāt patiesībā..). bet wairākums situācijās cilwēks par to iekšēji naw pārliecināts. un tad wiņā noris cīņa stapr jā nē un wai es un tad wiņš jūtas muļķīgi. tad wiņš pastarpām peklē pierādījumus kādai no nepārliecinātības pusēm. un tad sekojoši wai nu nokaunās wai ir ok.
sorry...aizmuldējos.