Cirmuļa atklāsmes - Anonīmo Depresu Biedrība - II scenārijs

- ...un vēl mums šovakar ir pievienojies jauns biedrs - varbūt tu vēlētos kaut ko teikt?
- Ē... Labvakar! Mani sauc, m, Kārlis un ... es esmu depresīvs.
- [daudzbalsīgi] Sveiks, Kārli! [uzmundrinoši mājieni pastāstīt vairāk]
- Nūū... Man ir divdesmit četri gadi. Es strādāju lietvedībā, birojā, pilsētā, jau trīs gadus, un dzīve man nesagādā nekādu prieku.
- [daudzbalsīgi čuksti un piekrītoši galvas mājieni] mhm, jā jā, man arī tā ir, taisnība gan, jā...
- Mani galīgi neielīksmo doma par vēl sešdesmit gadu nodzīvošanu. Ģimenes man nav un es to nevēlos.
- [daudzbalsīgi čuksti] bāc, laimīgais, un ko šitādi te velkas?...
- Neviens mani nesaprot, un man negribas, lai kāds mani saprastu. Reizēm es jūtos vientuļš, bet tas ir labāk nekā justies citu cilvēku traucētam.
- [daudzbalsīgs klusums]
- No šīs pasaules neesmu piedzīvojis nekādu lielu prieku. Viss, kas ir pietiekoši nopietns, lai nodarbinātu manu prātu, ir bezgalīgi nomācošs. Viss, kas būtu iepriecinošs, ir pārāk vienkāršs un garlaiko manu prātu. Vienīgais, kas man liek justies labi, ir paša iztēle un atsevišķi pasaules fragmenti, no kuriem es spēju izvilkt patīkamas izjūtas. Ja es varētu sagriezt pasauli sīkos gabaliņos, tā būtu skaista, bet tagad ir tikai pretīgs haoss. [pauze]
- [daudzbalsīgs klusums]
- [izmisīgā, paceltā balsī] Ak dies! jūs taču neko nesaprotat, idioti tādi, un vēl saucas psiholoģiskā atbalsta biedrība!
- Ēm, psiholoģiskā atbalsta biedrība ir blakus durvīs.
Kārlis pārlaida skatienu aplī sasēdušamies makšķernieku kluba biedriem, kas viņu vēroja mulsām un neizpratnes pilnām sejām.