Cirmuļa atklāsmes -

vienmēr jau es šitāds nebiju.
tā tikai pa ceļam uz šejieni es kaut kur nozaudēju uzticību cilvēkiem un sāku izdomāt visādas miglas, lai tikai neviens mani nesaprastu.
vispār labi izdodas, man jāsaka.
tikai tāds kā trieciens satikt cilvēku, kas uzreiz pasaka, kas tu esi. ko tu dari. un kāpēc.
cik lielā mērā tas varētu būt svarīgi - būt saprastam?
jo tas ir labi, kad esi priecīgs, bet pretīgi, kad esi dusmīgs.
un cik svarīgi ir gribēt cilvēkus?
jo vienā brīdī viņi ir medusmaize, bet nākamajā izrādās, ka ar ķiplokiem (vai nedod dies, ar kaut ko sliktāku). un tad gribas viņus izmest, pamest, atkratīties. bet kad tev kāds no tiem ļaužiem sāk patikt, tad tu sāc domāt : ka tik es ko tādu nepasaku, ka tik neapvainojas, jo es taču negribu šo cilvēku zaudēt?
vai cilvēkiem noteikti jābūt vārīgām olām?
es netieku ar šito galā.
pārāk daudz filozofijas.
budisms.
kristietība.
būtībā viss tāds fufelis vien ir, bet tās labas idejas tur iekšā, viņas tik bezgodīgi pretizrunājas!..

Garastāvoklis:: nedaudz aizvainots
Mūzika: La riviere de notre enfance - Garou & Michel Sardou