*
May. 13th, 2020 | 08:50 pm
ziepniekkalns mēdz būt ļoti pārsteidzošs tādā vēsā un vēlā maija pēcpusdienā kā šī, ja izlem izmest nelielu aplīti pirms iegriešanās veikalā.
kundze labākajos gados, kas izliekusies pa pirmā stāva logu un kaut ko pēta lejā un, ak tavu brīnumu, paveras kāds vēl neredzēts skats (šoreiz mums ne viņai) - pie galvas pašā viducī šai cienītai gaspažai pielipināta ikonas bilde. kas to lai zin, kas ne, varbūt kādu galvas sāpi viņa lūkoja atvairīt vai savienoties īsceliņā ar dievu to augstāko? šī mīklainā lēdija vēl ilgi nedos mums mieru, bet vēl kas ievērības cienīgs piedzīvots. ierosināju līkumiņu izmest caur vietējo birzi (visvietējāko), kur parasti noguruši vīrieši staigā ar mazajiem mājas mīluļiem, bet tas ir tikai iegansts, lai uz iecienītākā celma satiktu kaimiņu ar tādu pašu vai līdzīgu plušķi un izvilktu veco labo pusdvuļu. nemanījām nevienu celma sildītāju šoreiz, bet zālāju rokzvaigznes gan un šie bija citas raudzes īpatņi, es teiktu, pat ļoti patīkamā manierē. divi, apmēram sešpadsmitgadnieki pēc skata, piesēduši zālītē, skaļi caur telefonam pieslēgtām tumbiņām (skandām?) skandināja kādu klaviermūzikas skaņdarbu un skatījās tālumā, cenšoties izjust crescendo un ļaujot, lai mūzika vieno abus šīs dvēseles radiniekus, tā it kā klausītos kādu gotiska tipa metālmūziku. var jau būt, ka šie jaunekļi ir mūzikas akadēmijas pirmā vai jebkura cita kursa studenti (pubertāte mēdz piemeklēt dažādos vecumos), kuri vienkārši satikušies ziepniekkalna birzī, lai remdētu sāpes par to, ka nav iespēja apmeklēt lekcijas. izgājām caur bērzu birztalu un tepat jau tuvākājā stūrī pavērās nākamais jaukais skats - ballīte ar dažiem vecāka gadagājuma dzīves studentiem un sienu, pie kuras piemetušies, tieši blakus kungiem rotā melna krāsas baloniņa uzraksts ''MAN NEPATĪK BŪT SKAIDRĀ''. ja es būtu fotogrāfs un man būtu tā iespēja notvert šo kadru, es noteikti ieķertu pirmo vietu kādā fotokonkursā.
es parasti viena dodos pastaigās daudz nomaļākās ziepniekkalna vietās, kur mazāk cilvēkus iespējams sastapt, bet izskatās, ka turpmāk būs vairāk jāizaicina sevi ar birztalu un citiem noslēpumiem.
kundze labākajos gados, kas izliekusies pa pirmā stāva logu un kaut ko pēta lejā un, ak tavu brīnumu, paveras kāds vēl neredzēts skats (šoreiz mums ne viņai) - pie galvas pašā viducī šai cienītai gaspažai pielipināta ikonas bilde. kas to lai zin, kas ne, varbūt kādu galvas sāpi viņa lūkoja atvairīt vai savienoties īsceliņā ar dievu to augstāko? šī mīklainā lēdija vēl ilgi nedos mums mieru, bet vēl kas ievērības cienīgs piedzīvots. ierosināju līkumiņu izmest caur vietējo birzi (visvietējāko), kur parasti noguruši vīrieši staigā ar mazajiem mājas mīluļiem, bet tas ir tikai iegansts, lai uz iecienītākā celma satiktu kaimiņu ar tādu pašu vai līdzīgu plušķi un izvilktu veco labo pusdvuļu. nemanījām nevienu celma sildītāju šoreiz, bet zālāju rokzvaigznes gan un šie bija citas raudzes īpatņi, es teiktu, pat ļoti patīkamā manierē. divi, apmēram sešpadsmitgadnieki pēc skata, piesēduši zālītē, skaļi caur telefonam pieslēgtām tumbiņām (skandām?) skandināja kādu klaviermūzikas skaņdarbu un skatījās tālumā, cenšoties izjust crescendo un ļaujot, lai mūzika vieno abus šīs dvēseles radiniekus, tā it kā klausītos kādu gotiska tipa metālmūziku. var jau būt, ka šie jaunekļi ir mūzikas akadēmijas pirmā vai jebkura cita kursa studenti (pubertāte mēdz piemeklēt dažādos vecumos), kuri vienkārši satikušies ziepniekkalna birzī, lai remdētu sāpes par to, ka nav iespēja apmeklēt lekcijas. izgājām caur bērzu birztalu un tepat jau tuvākājā stūrī pavērās nākamais jaukais skats - ballīte ar dažiem vecāka gadagājuma dzīves studentiem un sienu, pie kuras piemetušies, tieši blakus kungiem rotā melna krāsas baloniņa uzraksts ''MAN NEPATĪK BŪT SKAIDRĀ''. ja es būtu fotogrāfs un man būtu tā iespēja notvert šo kadru, es noteikti ieķertu pirmo vietu kādā fotokonkursā.
es parasti viena dodos pastaigās daudz nomaļākās ziepniekkalna vietās, kur mazāk cilvēkus iespējams sastapt, bet izskatās, ka turpmāk būs vairāk jāizaicina sevi ar birztalu un citiem noslēpumiem.