*
Sep. 6th, 2017 | 11:23 pm
viena no fantastiskajām sajūtām uz zemes, uz mēness, uz saturna ir tad, kad man beidzas kārtējā smagā darbadiena, ir pulkstens gandrīz pusvienpadsmit un pirmais septembris vai jebkurš cits datums, satieku savu vīrieti, tikko iznākusi laternu miegainajā gaismā, un viņš lēni atriņķo pie manis ar savu zilo velosipēdu un saka ''hei, mazā, lec uz rāmja un braucam!''. es sajūsmas krunciņām ap acīm izdvešu ''vai tiešām!?'', un tad mēs cauri tumsai un krunku kunkuļojošam asfaltam traucamies uz priekšu un manās smadzenēs ir sakāpis adrenalīns un nervu gali gavilē.
kad tuvu esam torņkalna stacijai, kur sākas bruģis, nokāpju no dalahana un man iedod kastīti ar maizītēm, es biju lūgusi tikai vienu, bet man te ir vesela čupa. priecīgi ēdu un mēs lēnām ripināmies līdz sliedēm, pārceļamies, melna kā kaķis tumsa koku ielejā, tiekam līdz mērķim, atsvabinām manu dalahanu, piepumpējam riepu un tad jau kopā cauri naktij traucamies mājup...
kad tuvu esam torņkalna stacijai, kur sākas bruģis, nokāpju no dalahana un man iedod kastīti ar maizītēm, es biju lūgusi tikai vienu, bet man te ir vesela čupa. priecīgi ēdu un mēs lēnām ripināmies līdz sliedēm, pārceļamies, melna kā kaķis tumsa koku ielejā, tiekam līdz mērķim, atsvabinām manu dalahanu, piepumpējam riepu un tad jau kopā cauri naktij traucamies mājup...