multisulinj - February 14th, 2016

ir ļoti apnikušas slimnīcas, rehabilitācijas, bieži jo bieži dienas ierastā taka - 2 transporti, elkoņmašīna, Gunta, Māra, Līga un Daiga (kurām mana seja jau pieriebusies tikpat ļoti kā man viņējās šajos garajos 8 mēnešos), liekšana un cerība, ka šoreiz ļoti netirps, 2 transporti atpakaļejošā virzienā, ašas pusdienas bez brokastīm pilnajā darba virtuvē un pakaramie līdz deviņiem vai desmitiem. ir ļoti apnikusi sieviete, kurai bija tas gods uzšķērst manu elkoni, un viņas automātiskā pieeja pacientiem, atgriešanās no šīm vizītēm ar vēl vairāk jautājumiem nekā atnācu un bez atbildēm uz iepriekšējiem. ilgojos pēc jaukā vīrieša, kurš pieņēma viņas pacientus reiz septembrī, kad ārte bija slima. ilgojos pēc rūpīgākas attieksmes un vairāk smadzenēm. nav ne jausmas, kā var mainīt ķirurgus un vai tas vispār ir iespējams. katrā ziņā manas rokas uzšķēršanai būs turpinājums, tikai ceru, ka vēl tikai vienreiz, ne divreiz - ka visu nepieciešamo var izdarīt vienā reizē(un ka polise šīs izpriecas nosegs).