*

Aug. 12th, 2015 | 03:43 pm

lai kā būtu un lai kā arī nebūtu, salīdzinot šo vasaru ar pagājušo, jāsecina tikai viens - šī ir daudz sūdīgāka gan pašsajūtas, gan izdošanās ziņā. ļoti bieži jūtos depresīva, pat diezgan smagi depresīva, šī konstantā pašsajūta mijas ar reti uzvirmojošiem krāsu un gaišuma mirkļiem. nemainīga apātija un melanholija, kas ietriecas vai nu smagā dziļa pesimisma un izmisuma lipīgā purvā, vai arī pēkšņi bez jebkādiem īpašiem iemesliem uzlido stipri augstu, pārvēršoties par vieglu dzīvesprieka putnu. tikai šī putna maģija nostrādā pārlieku reti. un nošvirkst tik īsi kā sērkociņš. šķiet, raudu es biežāk nekā runāju (ja neskaita runāšanu ar sevi vai kaķi, kas arī galu galā skaitās runāšana tikai ar sevi). man pietrūkst cilvēku apkārt. un reizē negribu satikt pilnīgi nevienu. smagi pietrūkst draugu apkārt. garu, dziļu, abpusēji izprotošu naksnīgu un dienīgu sarunu ar cilvēkiem, kurus ne tikai sauktu, bet kuri arī būtu draugi. varbūt arī ar svešiniekiem.

(un tagad es atceros, ka beidzot man jāsaņemas un jāaiziet līdz aptiekai nopirkt Silvadeprex. varbūt šis draugs man spēs palīdzēt. jau gandrīz kā mēnesis, bet neesmu vēl sākusi lietot).

atceroties pagājušo vasaru, jāteic, tik tiešām dažādi jauki notikumi virknējās (sākot ar aiziešanu no Mekas, jo šķiet, ka līdz jūlija vidum vispār neatceros neko): Sandras kāzas, kas man ievilkās ar pavadīšanu Balvu pusē gandrīz nedēļu, pirmo reizi ar Emīlu apmeklējām nūdistu pludmali, ar Gunitu vakars ar vienu, bet reibinošu alus skārdeni Maskačkas parkā, kur risinājās sarunas un nolēmām nākamajā dienā doties uz Give&Get festivālu. pēc tam šis festivāls, mums pievienojās arī Karīna, trijatā piedzīvojām īstu brīnumu, ne festivālu, jutāmies fantastiski. bija arī vakars un nakts ar Couchsurfing meeting, pirmais mūsu mūžā, pirms kā drosmei netālu no tikšanās vietas ar Gunitu iedzērām alu zālītē pie koka, bet nakts izvērtās lieliska, ar tik daudz foršiem, galvenokārt cilvēkiem ne no šīs valsts, viss noslēdzās Čomskī. protams, lielākais vasaras notikums bija stopēšana uz Berlīni, biju prom gandrīz divas nedēļas, tur būtu atsevišķs stāsts rakstāms. atgriežoties mani gaidīja apvainojies Emīls, salīgām un braucām ar velosipēdiem uz teritoriju pie Rīgas lidlauka, citu dienu kopā ar Mārtiņu un Patrīciju devāmies uz Ķemeriem, kopš kādas 4.klases nebiju tur bijusi. priekš mēneša ar pusi nav nemaz tik slikti. galvenais jau, ka tad uz to mirkli nelikās, ka ir pavadīta lieliska vasara, vienmēr jau gribās vairāk, bet pēc gada es spēju to novērtēt daudz, daudz vairāk.

Link | Leave a comment | Add to Memories