*
Jun. 11th, 2013 | 12:23 am
man ļoti pietrūkst šī gaisa. ne bērnības ciema gaisa, nē, ne jau tur tā lieta. tas ir lauku, dabas klātbūtnes gaiss, šīs debesis, kas sola brīvību, netraucētu, neapzinātu meditāciju, tās sola nekur neskriet, nekur nebraukt, neko nedomāt, tikai palikt, iegulties vēsajā, mitrajā zemē un saaugt ar zāli. tās sola saulstaru rotaļas uz bālā, kailā vēdera un vēja sanoņu līdzās zāles stiebros, dēstu maigajās lapās tālāk vagās.
pietrūkst tik ļoti, ka varētu izplūst asarās. un asaras izplūst manī. jo nepaspēju es neko, rīt jau atpakaļ uz pilsētu...
un es jau pati vainīga.
vai manī vēl ir tā jaunā meitene, kas sagaida daudz no dzīves? vai manī vēl ir lidojums? ticība spožai, superīgai nākotnei, neparedzamajam? tam, ka viss izvērtīsies lieliski?
pietrūkst tik ļoti, ka varētu izplūst asarās. un asaras izplūst manī. jo nepaspēju es neko, rīt jau atpakaļ uz pilsētu...
un es jau pati vainīga.
vai manī vēl ir tā jaunā meitene, kas sagaida daudz no dzīves? vai manī vēl ir lidojums? ticība spožai, superīgai nākotnei, neparedzamajam? tam, ka viss izvērtīsies lieliski?