*
Apr. 11th, 2012 | 11:49 pm
gāju šovakar pa satumsušo Jūrmalas gatvi un prātoju, cik gan burvīgi ir šeit dzīvot. apkārt vieni vienīgi koki, zāle, krūmu puduri, pļaviņas... (un pat nospļauties par tiem slimajiem mēteļu virinātājiem, lai jau viņi virina, ja jau tā gribās). ne salīdzināt ar Ziepniekkalnu, kur jau otro reizi būts un vienīgā ainava, kas paveras no balkona, ir otra tikpat augsta un neglīta blokmāja, vienīgais zaļums ir nomīts basketbollaukums milzīgo blokmāju iekšpagalmā.
man patīk daba, es gribu dabu, man vajag dabu.
vēl 2 vai 3 mēneši šeit ar kokiem un jūras samēro tuvumu, pēc tam bez dabas laikam būs jāpadzīvo. vēl nevar zināt neko, un man tas pat patīk. jo ļoti deg lietas, un domāt pat par tik tuvu nākotni kā to, ko sauc ''pēc 3 mēnešiem'', nav laika nemaz. un to es daru vēl neiespējamāku ar savu Rūtas Eglītes misiju, kas gan jau notiks. ja tā būs, tad - wow, tu esi supersieviete, un es ar tevi lepojos. nu, ar sevi.
man patīk daba, es gribu dabu, man vajag dabu.
vēl 2 vai 3 mēneši šeit ar kokiem un jūras samēro tuvumu, pēc tam bez dabas laikam būs jāpadzīvo. vēl nevar zināt neko, un man tas pat patīk. jo ļoti deg lietas, un domāt pat par tik tuvu nākotni kā to, ko sauc ''pēc 3 mēnešiem'', nav laika nemaz. un to es daru vēl neiespējamāku ar savu Rūtas Eglītes misiju, kas gan jau notiks. ja tā būs, tad - wow, tu esi supersieviete, un es ar tevi lepojos. nu, ar sevi.