*
Apr. 6th, 2012 | 07:04 pm
Nolemts. Palieku un rakstu tālāk bakalauru, rīt pamostos savā (nevis svešā, piemēram, Puškina ielas dzīvokļa) istabā un turpinu rakstīt bakalauru, lai uz māmiņas jautājumu: ''Nu, kā iet, raksti bakalauru?'' es beidzot, beidzot, beidzot mierīgi varētu atbildēt: ''Jā, rakstu.'' Izmantošu šo divvientulības laiku - es un istaba, tikai mēs divas vien (bez trešās liekās).
Trešdiena un ceturtdiena bija dienas, kad tiešām nerakstīju bakalauru (kā jau gandrīz visas iepriekšējās dienas šajā gadā), toties atvēru kādas jaunas pasaules maliņu tā drusciņ. Jauna vieta, jaunas vīzijas, saule gan bija tā pati vecā, bet tā bija un bija dikti. Tā bija vēl nebraukta autobusa braucienā un oranžajā šallē, ko atdevu Emīlam, tā bija kāpienā uz sesto stāvu, tā bija dzīvoklī, kura durvis sen neviens nebija vēris un vannasistabas iekārtojumā, kurā es atpazinu savu padomju stila bērnību, tā bija pieklājīga garuma pastaigā uz Riga Plaza un pat trolejbusā atpakaļ, kura šoferis bija traks (novērojums - visi šoferi, kuri brauc uz to vietu, ir nedaudz traki).
Katrā ziņā bija interesanti iztēloties, ka tur kādreiz varētu dzīvot. Mēs. Pagaidām tā būs pavisam jauka vieta, uz kurieni aizbēgt.
Ceturtdien (vakar) es tiku pie cukurzaķīša, ko man uzdāvināja E ome un pūpoliem. Vēl tiku redzēt ļoti skaistu un savādi mierīgu, zilu, vasarīgu jūru. Pēc tam, kad atbraucu mājās, es tiku pie īsākajiem un gaišzilākajiem svārkiem manā mūžā. Pārsteidzu pati sevi tā pamatīgi kā ar flīģeli pa seju.
Redzēs, ko svētdiena nesīs, bet tai jābūt sasodīti interesantai dienai. Dikti gaidu, bet reizē nezinu, ko teikt. Būs dīvaini dīvāni. Galvenais jau, lai ir saulains.
Vēl viena piezīme - šodien pildīju kaut kādu psiholoģisku aptauju un tur bija jāieķeksē pie jautājuma par attiecībām, nespēju izvēlēties starp ''romantiskas ilglaicīgas attiecības'' vai ''romantiskas īslaicīgas attiecības''. Kas ir gads? Beigās jau kaut ko izvēlējos.
Trešdiena un ceturtdiena bija dienas, kad tiešām nerakstīju bakalauru (kā jau gandrīz visas iepriekšējās dienas šajā gadā), toties atvēru kādas jaunas pasaules maliņu tā drusciņ. Jauna vieta, jaunas vīzijas, saule gan bija tā pati vecā, bet tā bija un bija dikti. Tā bija vēl nebraukta autobusa braucienā un oranžajā šallē, ko atdevu Emīlam, tā bija kāpienā uz sesto stāvu, tā bija dzīvoklī, kura durvis sen neviens nebija vēris un vannasistabas iekārtojumā, kurā es atpazinu savu padomju stila bērnību, tā bija pieklājīga garuma pastaigā uz Riga Plaza un pat trolejbusā atpakaļ, kura šoferis bija traks (novērojums - visi šoferi, kuri brauc uz to vietu, ir nedaudz traki).
Katrā ziņā bija interesanti iztēloties, ka tur kādreiz varētu dzīvot. Mēs. Pagaidām tā būs pavisam jauka vieta, uz kurieni aizbēgt.
Ceturtdien (vakar) es tiku pie cukurzaķīša, ko man uzdāvināja E ome un pūpoliem. Vēl tiku redzēt ļoti skaistu un savādi mierīgu, zilu, vasarīgu jūru. Pēc tam, kad atbraucu mājās, es tiku pie īsākajiem un gaišzilākajiem svārkiem manā mūžā. Pārsteidzu pati sevi tā pamatīgi kā ar flīģeli pa seju.
Redzēs, ko svētdiena nesīs, bet tai jābūt sasodīti interesantai dienai. Dikti gaidu, bet reizē nezinu, ko teikt. Būs dīvaini dīvāni. Galvenais jau, lai ir saulains.
Vēl viena piezīme - šodien pildīju kaut kādu psiholoģisku aptauju un tur bija jāieķeksē pie jautājuma par attiecībām, nespēju izvēlēties starp ''romantiskas ilglaicīgas attiecības'' vai ''romantiskas īslaicīgas attiecības''. Kas ir gads? Beigās jau kaut ko izvēlējos.