multisulinj - December 23rd, 2011

mēs it kā sākām no viena punkta. nosacīti viens, katram tomēr tas ļoti savs. bet mums tas bija vairāk viens, nekā man ar kādu citu.
pirms pāris stundām atbraucām kopā no Rīgas. pirms pāris gadiem aizbraucām ļoti atsevišķi fiziski, bet garīgi tomēr tuvi kā allaž, lai gan ar vārdos neizteiktu aizvainojuma sienu starpā.

redz, kur esmu es atkal - sēžu ieplēstos, sarkanas krāsas tērcītēm nolietos džinsos, kuri krīt nost no vidukļa un klēpī iegūlies mazgājas kaķis. istaba izvandīta, manu veco dienasgrāmatu kalni izlikti vispārējai apskatei, vecie logi, svaigas tapetes un svaigi griesti.

viss būtu nenormāli forši, nu, vienkārši lieliski, ja vien man būtu vairāk enerģijas. kuras tabletītes jālieto, lai to nodrošinātu? jo tiešām jūtos kā nespējniece. ja bērnībā biju veselīga meitene, kurai sveši bija citu bērnu stāsti par gulēšanām slimnīcā, tad tagad, īpaši jo pēdējā dzīves laikā, jūtos kā vārga un nespējīga, slima, nogurusi, bez enerģijas, bez dzīvošanas spara, kā tās bālās vājinieces ar apātiskiem acu skatieniem no filmām un grāmatām par 19.gs.

vispār vienīgais, ko šajās dienās vēlētos darīt, būtu dzert karstvīna kalnus, skatīties un runāt muļķības ar muļķīgiem, mīļiem cilvēkiem, izlaisties tā pavisam, tā, ka nesaproti, ne dienas, ne nakts, vārtīties pa grīdu, vislabāk, ja tā būtu spīdīga grīda, tad mēs visi izģērbtos kaili un tēlotu pūces.