es saku mjau
Nov. 22nd, 2011 | 03:49 pm
šodien pamodos ļoti labā garastāvoklī. piezvanīju uzreiz mīļajam, lai pastāstītu par to, pa kādām ļodzīgām koka kāpnēm uz ļodzīgu koka māju es kāpu, pa ceļam gadoties skaistam, brūnīgi rudam kaķim, ko gribēju paturēt, kā 30tajos gados kopā ar māti iepirkos par 20 santīmiem tā kārtīgi, kā vienā no fakultātes auditorijām kādā lekcijā svešs vīrietis spēlēja klavieres un mēs ar Sabīni to atklājām, paverot durvis un ielūrot iekšā, kā es redzēju arī Emīlu un viņa māti sapnī, tikai par viņu darbībām gan neatceros. tad sekoja gara saruna par erotisko horoskopu, jo tā taču ir tik piemērota tēma rītiem, ko pārspriest ar mīļoto cilvēku pa telefonu.
noskatījos filmu par grāmatu, ko pašlaik lasu. diemžēl filma grāmatu neattaisnoja, rakstītais teksts man visnotaļ neizsakāmi labāk patīk par vizuāli uzburto. labi, es saprotu, ka šī sieviete ir jūtelīga, histēriska un nepārliecināta būtne, tomēr, lai cik vāju un haotisku rakstniece sevi grāmatā attēlotu, tomēr viscaur var just dzirksteli un sievišķo spēku, kā arī krietno asprātības devu, kas uzreiz iedveš kādu šarmu un dzīvību tajā visā. filmā neko tādu neredzu. tikai bezjēdzīgu, vārgu, nespējīgu sievieti, kas nesimpatizē. varbūt tā mēs īstenībā visas no malas izskatāmies? es ceru, ka nē.
vēl kāda no vilšanām tiešām bija tā, ka grāmatā galvenajai varonei ir trīs kaķi, bet filmā tas bija tikai viens un rižs.
tātad, viss, ko no filmas biju vēlējusies, tas ir tas pats, ko iegūstu no grāmatas - iedvesmu. diemžēl galvenā varone nespēja iedvesmot, lai gan principā šī filma bija virzīta uz to - iedvesmot cilvēkus, likt ticēt viņu spēkiem blabla (galu galā). secinājums - vāja rakstura tēls bez dzirksts un ar pārāk lielām acīm nespēj šo uzdevumu pildīt.
tagad būs mācies vai mirsti, tikai es netaisos mirt, bet gan pavisam labā garastāvoklī mācīties. mjau! (patiesībā tas ir tāpat kā zivij ūdens, tikai tie, kuri to padara par mocībām, esam mēs paši)
vakars tik ātri atnāk (nav jau brīnums, ja pamostos pus12 un tad vēl vismaz pusstundu norunāju pa telefonu, vārtoties palagos), ka ne acu nepamirkšķināšu un klāt no darba būs Sabīne.
noskatījos filmu par grāmatu, ko pašlaik lasu. diemžēl filma grāmatu neattaisnoja, rakstītais teksts man visnotaļ neizsakāmi labāk patīk par vizuāli uzburto. labi, es saprotu, ka šī sieviete ir jūtelīga, histēriska un nepārliecināta būtne, tomēr, lai cik vāju un haotisku rakstniece sevi grāmatā attēlotu, tomēr viscaur var just dzirksteli un sievišķo spēku, kā arī krietno asprātības devu, kas uzreiz iedveš kādu šarmu un dzīvību tajā visā. filmā neko tādu neredzu. tikai bezjēdzīgu, vārgu, nespējīgu sievieti, kas nesimpatizē. varbūt tā mēs īstenībā visas no malas izskatāmies? es ceru, ka nē.
vēl kāda no vilšanām tiešām bija tā, ka grāmatā galvenajai varonei ir trīs kaķi, bet filmā tas bija tikai viens un rižs.
tātad, viss, ko no filmas biju vēlējusies, tas ir tas pats, ko iegūstu no grāmatas - iedvesmu. diemžēl galvenā varone nespēja iedvesmot, lai gan principā šī filma bija virzīta uz to - iedvesmot cilvēkus, likt ticēt viņu spēkiem blabla (galu galā). secinājums - vāja rakstura tēls bez dzirksts un ar pārāk lielām acīm nespēj šo uzdevumu pildīt.
tagad būs mācies vai mirsti, tikai es netaisos mirt, bet gan pavisam labā garastāvoklī mācīties. mjau! (patiesībā tas ir tāpat kā zivij ūdens, tikai tie, kuri to padara par mocībām, esam mēs paši)
vakars tik ātri atnāk (nav jau brīnums, ja pamostos pus12 un tad vēl vismaz pusstundu norunāju pa telefonu, vārtoties palagos), ka ne acu nepamirkšķināšu un klāt no darba būs Sabīne.