par kāpostiem un cilvēkiem.
Nov. 16th, 2011 | 08:08 pm
ir kāds slēdzis iekšā, kas darbojas pret manis pašas gribu, pēc kāda mistiska mehānisma, kas nemaz nav mehānisms. un viens klikšķis nosaka visu.
izrādās, nedrīkst arī pārāk agri liet sevī lipīgu prieku kā medu, jo iespējams, slēdzis nav vēl nospiedies līdz galam un tūlīt sekos kaut kas, kas atraus to no sen neīstenotās virzīšanās pretējā virzienā. un uz izmisīgu jautājumu ''kas tas bija, kas tev kaiš, kāpēc tā?'' man nebūs atbildes, nevienas pašas zilbes.
mazas sazvērestības, sīki apvērsumi, eksplozijas un izvirdumi manis pašas ķermenī visu dienu, visu nakti, visus gadus. tam visam cauri plūst plaša, nebeidzama dziļuma upe, kas pilna ar dzīvajiem un mirušajiem, bet varbūt tajā nav nekā, tikai tumši ūdeņi un neaprakstāms, diemžēl destruktīvs spēks, kas vērsts uz slīcināšanu un ieraušanu dzīlēs. tikmēr kāda kursabiedrene tīri pašpārliecināti lapiņā pie mana vārda var ierakstīt frāzi ''ļoti mierīga un harmoniska''.
viņa neapzināti uzraksta manu lielāko vēlēšanos.
pievēršoties ikdienišķākām lietām un ne vairs tam visam daudziem noteikti nesaprotamajam, kas notiek iekšpus manis un ko laikam labāk nemēģināt izskaidrot, varu pastāstīt to, kā šorīt Sabīne izlēja uz grīdas skābētu kāpostu šķidrumu, un visa istaba oda pēc tā. es steidzos uz lekcijām, netīšām vēl iekāpu tajā un drošības pēc nedaudz salaistījos ar smaržām, ko mamma iepriekšējā Valentīndienā bija dāvinājusi (jā, mātes mēdz darīt arī tā). darīju tā ar domu, ja nu kāpostu aromātam ienāk prātā mani pavadīt līdz pat fakultātes gaiteņiem.
vispār Sabīne ir īpašs personāžs manā dzīvē. ir pat grūti viņu aprakstīt, jo tas nav iespējams, ir vienkārši jādzīvo ar viņu kopā, lai to saprastu. un man patīk to darīt. jā, un viņas ēšanas paradumi ir visdīvainākie, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
vēl ir kāda meitene Līga, kura arī dzīvo kojās, bet ne vienā istabā ar mums. viņa ir fantastiska. tik gaišu un brīnišķīgu cilvēku laikam nebiju iepriekš satikusi. un viņas pozitīvais gars nemaz nekaitina, tas vienkārši liek apbrīnot viņas dzīves skatījumu un visu, ko viņa pagūst izdarīt. tāda, lūk, gribētu būt es. iet pa Zemes virsu kādu centimetru virs tās. un bez kilometru vai laika ierobežojuma.
runājot par kāpostiem (kā gan lai par tiem nerunā), man tie ir apnikuši. jau trīs nedēļas tie ieņem ievērojamu vietu ledusskapī. tur ir dažnedažādi - parastie galviņkāposti, Ķīnas kāposti un pat sarkanie kāposti - un neskaidra nojausma par to, ko lai dara un kā lai patērē tādu daudzumu šī dārzeņa.
izrādās, nedrīkst arī pārāk agri liet sevī lipīgu prieku kā medu, jo iespējams, slēdzis nav vēl nospiedies līdz galam un tūlīt sekos kaut kas, kas atraus to no sen neīstenotās virzīšanās pretējā virzienā. un uz izmisīgu jautājumu ''kas tas bija, kas tev kaiš, kāpēc tā?'' man nebūs atbildes, nevienas pašas zilbes.
mazas sazvērestības, sīki apvērsumi, eksplozijas un izvirdumi manis pašas ķermenī visu dienu, visu nakti, visus gadus. tam visam cauri plūst plaša, nebeidzama dziļuma upe, kas pilna ar dzīvajiem un mirušajiem, bet varbūt tajā nav nekā, tikai tumši ūdeņi un neaprakstāms, diemžēl destruktīvs spēks, kas vērsts uz slīcināšanu un ieraušanu dzīlēs. tikmēr kāda kursabiedrene tīri pašpārliecināti lapiņā pie mana vārda var ierakstīt frāzi ''ļoti mierīga un harmoniska''.
viņa neapzināti uzraksta manu lielāko vēlēšanos.
pievēršoties ikdienišķākām lietām un ne vairs tam visam daudziem noteikti nesaprotamajam, kas notiek iekšpus manis un ko laikam labāk nemēģināt izskaidrot, varu pastāstīt to, kā šorīt Sabīne izlēja uz grīdas skābētu kāpostu šķidrumu, un visa istaba oda pēc tā. es steidzos uz lekcijām, netīšām vēl iekāpu tajā un drošības pēc nedaudz salaistījos ar smaržām, ko mamma iepriekšējā Valentīndienā bija dāvinājusi (jā, mātes mēdz darīt arī tā). darīju tā ar domu, ja nu kāpostu aromātam ienāk prātā mani pavadīt līdz pat fakultātes gaiteņiem.
vispār Sabīne ir īpašs personāžs manā dzīvē. ir pat grūti viņu aprakstīt, jo tas nav iespējams, ir vienkārši jādzīvo ar viņu kopā, lai to saprastu. un man patīk to darīt. jā, un viņas ēšanas paradumi ir visdīvainākie, ko jebkad esmu piedzīvojusi.
vēl ir kāda meitene Līga, kura arī dzīvo kojās, bet ne vienā istabā ar mums. viņa ir fantastiska. tik gaišu un brīnišķīgu cilvēku laikam nebiju iepriekš satikusi. un viņas pozitīvais gars nemaz nekaitina, tas vienkārši liek apbrīnot viņas dzīves skatījumu un visu, ko viņa pagūst izdarīt. tāda, lūk, gribētu būt es. iet pa Zemes virsu kādu centimetru virs tās. un bez kilometru vai laika ierobežojuma.
runājot par kāpostiem (kā gan lai par tiem nerunā), man tie ir apnikuši. jau trīs nedēļas tie ieņem ievērojamu vietu ledusskapī. tur ir dažnedažādi - parastie galviņkāposti, Ķīnas kāposti un pat sarkanie kāposti - un neskaidra nojausma par to, ko lai dara un kā lai patērē tādu daudzumu šī dārzeņa.