multisulinj - September 17th, 2011

nomests un uzsprādzis viens apkvēpis spridzeklis šajā rītā šajā dzīvoklī.
dzīve nāk un dzīve iet un dzīve iestrēgst.

un ir sāpīgi par tuviem cilvēkiem. saliksim savas ķepiņas domās un cerēsim, ka arī šajā gadījumā tikai iestrēgst.

nav nemaz jāskatās nekādas filmas, izrādās, ļoti labi noder arī dzīve.
un tagad tikai sāku apjēgt, kas tas par neizskaidrojamo, nepanesamo, akūto izmisumu, kas kopš septembra sākuma uzkrita kā sērga un vajāja.

ar mammu runājām šodien, ka septembris un vispār rudens tāds zīmīgs laiks mūsu ģimenē, mūsu dzimtā - šajā laikā visvairāk bērnu dzimst, visvairāk cilvēku mirst, visvairāk notiek neizskaidrojamas lietas un visvairāk parādās robežu esība. visvairāk prieku un visvairāk skumju, sēru, izmisuma. laikam tādēļ arī rudens tā instinktīvi man nekad nav paticis.

man riebjas, ka jādomā. bet es nespēju nedomāt par to, kā viņa jutās, kas notika, par to, kas ar viņu tagad ir un kas būs. un kā tas ietekmēs mūs visus, kas ir un kas vēl nav, īpaši jau to vienu muļķa vīrieti.

šī diena drīz būs galā, bet negribu ļoti, lai tāpat ir ar viņas dzīvi. bet viss ir skaidrs. viss ir nepareizs un netaisnīgs.