tātātā
Oct. 12th, 2010 | 08:22 pm
music: iekšējā murrāšana šokolādes ietekmē
šodiena ir kaut kāda pa mākoņiem skrienama un man patīk.
vispār vakardiena un šodiena - man liekas, ir pagājusi nedēļa, bet tās bija tikai divas dienas!
šodien tik smieklīgi darbā. šoreiz vajadzēja strādāt Studentu klubā, kur es pirmo reizi pildīju darba pienākumus. īsi pirms septiņiem, kad man darbs drīz jābeidz, ienāk nākamais, kurš mani nomaina. tas izrādās puisis, kurš visu laiku strādā SK un reiz mani nāca ''manā teritorijā'' mainīt šoziem kaut kad februārī. šis no mūsu tikpat kā gada vecās 20 minūšu ilgās sarunas atcerās, ar kuru autiņu es braucu un kur dzīvoju, un ierēc par to, kā esmu izvietojusi dažas lietas. bet man visulaiku nāk rēka, kad šis kaut ko jautā vai saka. neko nejautājot, viņš ieslēdz pc, lai es paskatītos savu autobusa sarakstu, jo viņš atcerējās, ka manējais reti brauc. bet es saku, ka neskatīšos.
un vēl kaut kas pārsteidzošs. Inese atsūtīja sms, ka iespējams es dabūšu haltūru savā īstenājā jomā, jo viņa mani ieteica. es viņai atzvanu, bet viņa saka, ka nevarot vēl neko pateikt, jo ir arī citi kandidāti. kad strādāju, pie manis pienāk priekšnieks un saka, ka esot dzirdējis, ka es nodarbojoties ar dizainu.. jāsāk priecāties? lai nu kā, es atļaušos mazliet papriecāties. jo sajūtu spārnus.
man ir nojauta, ka Santa būs labākā/interesantākā istabas biedrene, kas man vispār ir bijusi. protams, es zinu, ka viņa māk izvest mani no pacietības, bet viņas atbruņojošais blondums ir.. atbruņojošs :D un ir tik uzjautrinoši vērot cilvēku, kurš nekad nav dzīvojis kojās, mēģinām dzīvot kojās.
man gribās iekūņoties un darīt visu, kas jādara, es nesaprotu, kas ar mani notiek... ballīti līdz grīdai es laikam piedzīvošu tikai tādā gadījumā atkal, ja kāds mani brutāli izvilks ārā no manas skicēm, idejām, radošā nemiera, kā arī darba pildītās pasaulītes.
vispār vakardiena un šodiena - man liekas, ir pagājusi nedēļa, bet tās bija tikai divas dienas!
šodien tik smieklīgi darbā. šoreiz vajadzēja strādāt Studentu klubā, kur es pirmo reizi pildīju darba pienākumus. īsi pirms septiņiem, kad man darbs drīz jābeidz, ienāk nākamais, kurš mani nomaina. tas izrādās puisis, kurš visu laiku strādā SK un reiz mani nāca ''manā teritorijā'' mainīt šoziem kaut kad februārī. šis no mūsu tikpat kā gada vecās 20 minūšu ilgās sarunas atcerās, ar kuru autiņu es braucu un kur dzīvoju, un ierēc par to, kā esmu izvietojusi dažas lietas. bet man visulaiku nāk rēka, kad šis kaut ko jautā vai saka. neko nejautājot, viņš ieslēdz pc, lai es paskatītos savu autobusa sarakstu, jo viņš atcerējās, ka manējais reti brauc. bet es saku, ka neskatīšos.
un vēl kaut kas pārsteidzošs. Inese atsūtīja sms, ka iespējams es dabūšu haltūru savā īstenājā jomā, jo viņa mani ieteica. es viņai atzvanu, bet viņa saka, ka nevarot vēl neko pateikt, jo ir arī citi kandidāti. kad strādāju, pie manis pienāk priekšnieks un saka, ka esot dzirdējis, ka es nodarbojoties ar dizainu.. jāsāk priecāties? lai nu kā, es atļaušos mazliet papriecāties. jo sajūtu spārnus.
man ir nojauta, ka Santa būs labākā/interesantākā istabas biedrene, kas man vispār ir bijusi. protams, es zinu, ka viņa māk izvest mani no pacietības, bet viņas atbruņojošais blondums ir.. atbruņojošs :D un ir tik uzjautrinoši vērot cilvēku, kurš nekad nav dzīvojis kojās, mēģinām dzīvot kojās.
man gribās iekūņoties un darīt visu, kas jādara, es nesaprotu, kas ar mani notiek... ballīti līdz grīdai es laikam piedzīvošu tikai tādā gadījumā atkal, ja kāds mani brutāli izvilks ārā no manas skicēm, idejām, radošā nemiera, kā arī darba pildītās pasaulītes.