Krišjānis Valdemārs velk zeķes. Vai jūs varat to iedomāties? Nē, pat ne zeķes, bet vienu. Kāja, purngals, pelēka zeķe, mazliet sviedru smakas. Ir 19. gadsimts, un tā nav filma. Viņš patiešām vilka zeķes, es varu to apzvērēt. Bet tagad sen jau miris.
Pētu savas domas. Iznāk, ka daudz domāju par mirušiem.
Piemēram, par vienu sievieti, kas nomira 40 gadu vecumā. Dzīvē viņa bija ekstraverta un jauneklīga. Atceros, reiz bija sev uzveidojusi tādu puspanka frizūru, un iekrāsojusi 12 krāsās. Bet zārkā viņai bija uzvilkta kaut kāda izšūdināta, pseidotautiska blūze, a la ulmaņlaiki. Nu kāpēc tā?
Piemēram, par vienu sievieti, kas nomira 40 gadu vecumā. Dzīvē viņa bija ekstraverta un jauneklīga. Atceros, reiz bija sev uzveidojusi tādu puspanka frizūru, un iekrāsojusi 12 krāsās. Bet zārkā viņai bija uzvilkta kaut kāda izšūdināta, pseidotautiska blūze, a la ulmaņlaiki. Nu kāpēc tā?