| 10:01a |
Kas traucē. Tā pasaules mīlestība pret mani ir tik liela un uzstājīga. Un viss norisinās augšupejošā progresijā. Jo brīnišķīgākas iespējas es noraidu, jo neiedomājamākas iespējas tām seko. Es neticu, ka tā ir ar visiem. Vairums neko nesaņem. Bet es - viss, kam es saņemos, ko uzsāku, viss, kas noslēdzas, noslēdzas viegli, gandrīz ideāli. Bet pareizi būtu teikt, ka es neko nedaru, nekam īsti nesaņemos. Un es vienkārši nesaprotu, pareizāk sakot, gribu zināt - vai man ar savu personu samierināties, sevī vilties, pārstāt cerēt, bet tādējādi iegūt mieru. Vai arī domāt, ka mans trūkums ir visparastākais cilvēka slinkums, gļēvums un pāris smieklīgi viegli atrisināmi psiholoģiski defekti, un cerēt uz to pārvarēšanu. Bet šādas cerības pavada gandrīz nepārtraukts nicinājums pret sevi, pat naids pret savu būtību. Nepiepildītas iespējas spiež uz smadzenēm un sirdi. |