Tu esi dārzs, kur reiz nokrita bumba un neuzsprāga. Tas notika karā - senākā, nekā tu spēj atcerēties.
Bumba nokrita naktī. Tā gaudoja, bet apkārt bija tik daudz trokšņu.
Bumbu piemirsa. Tā iegrima zemē. Vēlāk to meklēja, bet nevarēja atrast un meklēšanu pārtrauca. Tik daudz visa kā cita - dzīva - bija aprakts.
Citas bumbas krita tuvu nesprāgušajai un eksplodēja. Tu kļuvi vecāks. Bumba gulēja starp tavu koku saknēm. Tās sakļāvās ap bumbu kā tīkls ap zivi, ko uzskata par sen izmirušu. Lija, un ūdens ritēja pār tavu augumu. Tavā zemē ūdens atrada melno olu, aptecēja to un ieklausījās. Atbildes nebija. Un ūdens apmetās tai blakus. Tāpat kā akmeņiem. Tumsā. Atrāpoja skudras un izrotāja to ar savu ceļu tuneļiem. Tajos ar laiku iemitinājās tārpi un gulēja, piespiedušies tai. No kāpuriem izšķīlās cieti varavīksnes krāsu mazuļi un devās prom. Tu novecoji un mācījies no dienām un naktīm.
Koku zari atdūrās pret to no augšas un meklēja - nezinādami, ko. Tu cieti. Tu ciet. Tu atjauno sevi. Atnāk draugi un cenšas justies pie tevis kā mājās. Zīdaiņu ratiņus atstāj tavā klusajā ēnā. Bērni spēlējas tavā zālē, un vasaras vakaros tajā apguļas mīlas pāri. Tu kļūsti vecāks ar katru pagājušu gadalaiku. Tu esi kļuvis par brīvpilsētu. Bet kādu dienu, kad viens no bērniem pie tevis rotaļājies veselu pēcpusdienu, pietiek ar saknes spiedienu, ar peles purniņa pieskārienu vai mūžam nomodā esošās rūsas izsalkumu, lai iznīcinātu visus šos miera gadus: no tavas mājvietas pāri paliek vien melns krāteris, ko strauji aizpilda laiks. Viņi veltīgi prasīs sev - kāpēc tu to izdarīji.
V.S.Mervins "Kāds dārzs"