| 11:27p |
Atceros, kā 18gadu vecumā nebiju spējīgs līdz galam izlasīt nevienu psiholoģijas grāmatu. Mani vienkārši tracināja tas, ka mani uzskata par manipulējamu kucēnu, kurš pats nezina kā rīkoties un ko gribēt. Bet jo vecāks kļūstu, jo lielāku prieku saņemu no apziņas, ka esmu tāds pats duraks kā visi citi. Tas nozīmē, ka varu izmantot visas tās zināšanas un metodes, kuras cilvēki gadsimtu garumā ir vākuši un pilnveidojuši. Atrisinājums ir gan kristietībā, gan budismā, gan islāmā. Gan Platonā, gan Kantā, gan Huserlā un Heidegerā. Gan mākslā, gan mūzikā un daiļliteratūrā. Gan fizikā un bioloģijā, gan socioloģijā. Atliek tikai sameklēt un saprast, kas ir derīgs man, kurš būs tas pamats, uz kā es stāvēšu, un kas būs tās zināšanas caur kurām kļūšu laimīgs. Un pat ja nekas nesanāks, apziņa, ka viss ir acu priekšā, atliek tikai pastiept roku, pat ja es to nedaru, ir daudz patīkamāka par "unikālā krāna" apziņu, kuram vienīgajam dzīve nav devusi iespēju, pat vairāk, visu sačakarējusi. |