mugursoma's Journal

Ja vajadzētu rakstīt autobiogrāfiju tā būtu garlaicīga, bet tomēr tajā būtu gan nāves neizbēgamības apziņa, gan zvaigžņotā debess, gan morāles likums manī. Patiesi! Tālāk viss bez romantizēšanas.

Sešu gadu vecumā sapratu, ka mana māte nomirs. Sapratu, ka nomiršu arī es. Reāli. Beigšu eksistēt. Vēlāk ilgu laiku pirms aizmigšanas gulēju gultā, skatījos tumsā uz tur esošo nāvi un pats lēnām pārvērtos par melnu tukšumu. Saplūdu ar nāvi un aizmigu. Tad parādījās "Donald" košļenes, kuru skaistums nāvi pilnīgi sagrāva. 1:0 manā labā. Arī tagad, domāju, ka metot nāvei ar kaut ko skaistu, ir iespējams to aizdzīt. Diemžēl ar vecumu skaistā kļūst arvien mazāk, klāt vairs nenāk jauns skaistums, mēs paliekam pie vecā. Nāvei pret to jau ir imunitāte un mēs nomirstam.

Desmit gadu vecumā ar draugu gulējām uz muguras pagalma pļavā un skatījāmies debesīs, starp zvaigznēm dreifējošos sputņikus. Pirms tam pat prātā nebija ienācis, ka šos var redzēt. Draugs man stāstīja, par zvaigžņu vecumu, to attālumu no mums. Par to, ka zvaigznes varbūt vairs nemaz nav, bet palikusi tikai gaisma, kas līdz mums nonāk. Uzzināju, ka Saule ir tā pati zvaigzne, tikai ļoti tuvu mums. Tas viss notika vienā vakarā - sputņiki, gaisma, zvaigznes, Saule. To es ļoti labi atceros - skatījos debesīs un domāju, ka man tagad ir desmit gadi, virs manis plešas tāds neaptverams plašums, tādas neaptveramas zināšanas. Godīgi sakot, arī tagad es nezinu par nakts debesīm neko vairāk par to, ko uzzināju tad, bet tas jau nav svarīgi, jo tad es sapratu, ka ir lietas, kuras es nekad nespēšu pat ar prātu aptvert, kur nu vēl saprast.

Esmu diezgan gļēvs. Bet tam ir iemesls. Pirmkārt jau vāji nervi, bet arī tas, ka mani nav iespējams sagraut caur pazemojumiem, ļaunumu, kas man tiek nodarīts. Man ir vienalga, ka esmu piespiests pie zemes. Es, protams, sevi aizstāvu, bet tikai tad, ja tam nav jāveltī pārlieku liela agresija no manas puses. Piemēram, varu iesniegt papīrus tiesā, bet sist pretī kādam dzērājam, kurš manam platajam žoklim ar savu sitienu neko nav nodarījis, es nevaru. Un es to ilgu laiku ļoti pārdzīvoju. Nu, ļoti, ļoti! Vēl vairāk, līdz divdesmit gadu vecumam, šāda apziņa bija nepārtraukti traucējoša ikdienas lietās. Ejot pa ielu jau sāku no liela attāluma skatīties, kas nāk pretī un ko viņš man varētu izdarīt. Bet tad netīšām uzdūros Levi grāmatiņai, kurā bija rakstīts par tādiem kā es. Un tur kā labā vēsts tika paziņots, ka, redz, es viens pats paciešu netaisnību, bet citiem, sev pietuvinātajiem, to nodarīt neļauju. Urā! Un tā arī ir! Labi, liekas, ka tā sarkanā līnija arī pret citiem ir novilkta mazliet par tālu, bet to es tikai nesen sapratu. Apsolos tuvākajā laikā dabūt pa muti situācijā, kad kāds pieskarsies meitenei ar kuru būšu kopā. Tagad atliek tikai gaidīt. No vienas puses. No otras puses līnija tomēr ir. Ilustrācijai:
Gaidu pēdējo busiņu uz Jūrmalu. 00:30. Pašā rindas priekšā stāv un bļauj jukusi vecene. Pilnīgi jukusi, skaļi muld, cik pasaule pret viņu ļauna, ka braukusi uz Rīgu pēc piena, utt. Rinda gara, cilvēki rezervēti, neviens īsti viņai nepievērš uzmanību. Īsi pirms busiņa piebraukšanas rindas galā nostājas iereibis, bet redzams, ka dziļi nelaimīgs vīrs. Izdzirdis veceni viņš sāk bļaut, lai vecene aizveras, jo tā par skaļu uzvedās. Protams, bļauj viņš vēl skaļāk par veceni. Nu, un, jukušie jau nekad neaizveras. Piebrauc busiņš, visi, abu bļāvēju radītā trokšņa pavadīti sakāpjam busiņā. Vecis pa to laiku kļuvis jau tik agresīvs, ka redzams, tūlīt sāks veceni sist. Vecene to jūt un aizveras. Miers? Nē, vecis nespēj nomierināties. Bļauj uz viņu, visu laiku trīc, kā sevi apvaldīdams. Busiņš jau kā desmit minūtes brauc, vecene tik iepīkstas, ka viņai ar sirdi slikti, vecis bauro kā taurs, bet visi apkārt ko dara? Ņirdz! Sēžu viņam aiz muguras. Nu re. Tā sarkanā līnija ir par tālu, jo sāku rīkoties tikai tad, kad iespējams vecene jau no pārdzīvojuma mirusi. Mierīgi uzliku vecim uz pleca roku un mierīgā, bet stingrā tonī:

- заткнитес, nожалуйста!
- кто, я?
- нет, Вы!

Vecis pat nepagriezās, lai uz mani paskatītos. Apklusa, tāpat kā viss busiņš, un nomierinājās. Tā mēs klusēdami līdz Mellužiem braucām, kur vecim bija jākāpj laukā. Tad viņš mani ieraudzīja un es laikam neatbildu tam tēlam, kuru viņš bija iedomājies. Kādas pāris minūtes man pie sejas kratījās viņa kulaks. Gribēju viņam paskaidrot, ka tas kā viņš uzvedās nav labi, bet pretī saņēmu tikai skaļus draudus, lai aizveros. Starp citu, ja nebūtu aizvēries tiešām pa muti dabūtu. Viņam tikai vajadzēja citu acīs parādīt, kurš ir noteicējs. Kad viņš to bija izdarījis, no busiņa izkāpa.

Kāds ir morāles likums? Nezinu. Precīzāk, grūti noformulēt, lai tas neizklausītos pārāk patētiski.