[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends View]
Wednesday, September 1st, 2010
| Time | Event | ||
| 12:40a | Vai tomēr iedomīgs?
| ||
| 2:22p | Mans 1.septembris 1990.g. pagāja vienās asarās. Kategoriski atteicos ieiet klasē. Mani, pilnīgi noraudājušos, ieveda māte un stāvēja blakus solam, kurā sēdēju. Tā līdz 12. klasei! 1994.g. 1.septembrī es paģību no ilgstošas kājās stāvēšanas. 1997.g. vasarā biju tā izaudzis un mainījies, ka mani 1. septembrī neviens nepazina. Visi 1 septembri bija silti un saulaini. | ||
| 3:21p | Skolas gados man nebija neviena riebīga skolotāja. Te gan es runāju par pamatskolu un vidusskolu. Pirmās četras klases nācās pavadīt zem vienas šizofrēniķes, un par diagnozi esmu gandrīz pārliecināts, negatīvā spiediena. Mēs viņu ienīdām, par to esmu runājis ar daudziem, bet kad viņa ceturtā gada noslēgumā paziņoja, ka iespējams pārņems arī mūsu klasi nākamajos gados, mēs lecām kājās, aiz prieka raudājām un steidzāmies viņu bučot. Arī es, jo likās, ka esmu vienīgais, kuru šī ziņa baida. Viņa bija mūsu Skolotāja un Audzinātāja. Par laimi tā nenotika; kas ar viņu notika tālāk nezinu, bet liekas, ka viņa par skolotāju vairs nestrādāja. Vēlāk, kā balva par pārciestajiem iepriekšējiem četriem gadiem, pretī nāca tikai brīnišķīgi cilvēki, kuriem, ja arī bija kādas novirzes no normas, tad psiholoģiski pieļaujamajās robežās. Vēl vairāk, tās mūsu dzīvi darīja interesantu un audzinošu, jo tikai vēlāk, izejot plašajā pasaulē, sapratu, ko nozīmē normālība, un dzīve kļuva tik garlaicīga! | ||
| 3:29p | Visspilgtākie saskares momenti man bija ar vācu valodas skolotāju. Viņa noteikti bija slepena jogas meistare piektajā pakāpē. Tikai viens piemērs, kā viņa deva triecienu mūsu apziņai, to mainīja. Izmaiņas, par slavu viņai, palika noturīgas un mēs no viņas stundām nācām laukā pavisam citādi, nekā iegājām. Stundas vidū viņa izstiepa roku, salika pirkstus tā, lai būtu redzami trīs vidējie. Un mierīgā balsī jautāja darbības vārdu laikus. Pagātne? Präteritum. Pareizi, tiek noliekts zeltnesis. Tagadne? Präsens. Pareizi. Tiek noliekts rādītājpirksts. Un tad tiek pakratīts atlikušais, kaulainais, nu jau tiešām vidējais pirksts un seko iznīcinošais jautājums: "Was ist das?" Klusums. Balss kļūst skaļāka: "Was ist das?" No klases klusums. Viņa parasti jautā tikai trīs reizes, tāpēc pēdējo reizi tiek kliegts: "Was ist das?" Un notika apgaismība, kuru nevar vārdiem izsacīt, var tikai teikt, ka apgaismība notika. | ||
| 4:50p | MAS ( 26gadīgs Napoleons ) | ||
| 6:53p | Ko tas nozīmē? Nejauši uzskrēju virsū kādas filmas treilerim par japāņu Unit 731, kas veica medicīniskos eksperimentus ar cilvēkiem otrā pasaules kara laikā. Treileri līdz galam nenoskatījos, filma ir četras stundas gara. Bet tās paralizējošās šausmas, ko izjutu mani tā satrieca, ka neliek mieru doma par vajadzību filmu noskatīties. It kā filmā būtu kaut kas, kas jāredz, kam pretī stāv doma, ka viss tiešām nav jāredz. Ko darīt, kā aizmirst? |
| << Previous Day |
2010/09/01 [Calendar] |
Next Day >> |