| 11:08p |
Iepriekšnoteikts alkoholiķis.
Mana ideālā eksistences forma iestājas pēc pudeles 13% vīna. To izdzēris aizgāju uz veikalu pēc cigaretēm.
Mana seja kļūst patīkamāka apkārtējiem. Vispirms jau tāpēc, ka nepārtraukti smaidu. Skaistas meitenes (nu atzīsim, ka viņas visas ir skaistas) sāk skatīties man acīs, bet es atšķirībā no stāvokļa „bez pudeles” nevis kautri novēršos, bet uztveru šo skatienu un esmu gatavs rīkoties. Ja pirms pudeles ieraugot kādu iereibušu cilvēku manī rodas satraukums par iespējamo agresiju no viņa puses, tad tagad pirmā doma ir – Ō, būs ar ko parunāt! Kad esmu skaidrā mīlu tikai tos, kas ir apbižoti, savukārt tikko kā iemīlēju to kretīnu, kurš tā vietā, lai palaistu mani kā gājēju pa priekšu savam džipam nekaunīgi tur sajūgu un spiež gāzes pedāli. Principā mīlami ir visi, šo kristīgo vērtību sāku saprast. Pazūd parastajā dzīvē pierastā apmierinātība ar vientulību. Esmu gatavs pievienoties jebkuram tusiņam, rodas drosme pazvanīt pusnaktī kādai paziņai un ar to sakarīgi parunāt. Un pats galvenais – tas saulriets ir tik skaists, ka tomēr ir vērts dzīvot. Ciest un kulties pa šo dzīvīti tikai tāpēc lai redzētu šodienas, saules gaismas pielietās debesis. |