| 1:03p |
Gremdējoties nostaļģijā (jau no paša rīta) pārskatīju sešus gadus vecos e-pastus. Un atradu vēstuli, kas mani, protams, sasmīdināja. Pat neatceros, ka būtu ko šādu rakstījis:
Pašlaik studējošs, inteliģents un pievilcīgs jaunietis ar labām aktiera spējām un harizmu meklē darbu reklāmas vai modes biznesā. Augums: 200 cm, miesas būve: normāla, mati: tumši, acis: zilas.
Ko es domāju? |
| 2:08p |
Kā es gāju uz Dianētikas centru. Nokopēts no septiņus gadus veca e-pasta.
Vienu dienu (pirms 3 dienām) stacijas laukumā saņēmu lapiņu (klāt pienācu un paņēmu pats, jo jūtu, ka cilvēks sāk justies vajadzīgs un redz darba augļus). Lapiņā bija reklāma par kaut kādu Latvijas Dianētikas centru. Paskatījos un nolēmu aiziet, jo tur piedāvāja pildīt Oksfordas personības testu. Pēc kāda laika biju tur. Ienācu pieņemšanas telpā sastapu jauku dāmu, kura mani sauca vārdā (kas mani priecēja), bija ļoti pieklājīga un likās, ka 5. min. laikā esam kļuvuši par labākajiem draugiem. Izpildīju testu un, protams, sajūsminādamies par savām atbildēm izgāju uzpīpēt. Pīpēju un domāju, ka nav labi - ienākot tur redzēju, ka plauktos stāv tāda dīvaina literatūra, kuru es rokās negribēju ņemt (godīgi sakot man bail ir tādu rokas ņemt - sajūta tāda, ka kaut kāda enerģija no turienes pārnāks uz mani un aiz stūra mani notrieks mašīna vai smagi saslimšu). Tur bija vēl tāds vecis - ap pilnīgi brūnām acīm un baigo "mordu" - kā kāds nekārtības gars. Protams, ka tās bija manas iedomas (man patīk pārspīlēt un iedomāties, ka tas ir īstenībā), bet... + klāt visam. Uzgājis augšā saņēmu pretī laipnus smaidus, jautājumus un asprātīgas atbildes - nodomāju, ka baigi labās dāmas. Atnāca galvenā un pasauca mani uz blakus telpu. Dīvaini, bet tad es toč nobijos (laikam biju iedomājies, ka no turienes neiznākšu tāds kā agrāk...un maz trūka) Ienācis telpā ieraudzīju vienu vīrieti, kurš atgāzis galvu atkārtoja kaut kādus vārdus (es īsti nesaklausīju vai nesapratu), ko no grāmatas viņam priekšā lasīja viņam piesaistītā dāma. Un tad sākās - man skaloja smadzenes - uztaisīja mani par neveiksminieku, skaidroja, ka viņi var palīdzēt (runāja viņa - es tikai prasīju: "Vai tas bija jautājums?" - viņai bija tāds dīvains runas stils) utt. Viņa man skatījās acīs - dīvainas acis - zaļas un ar vienu brūnu, izplūdušu asinsvadu labajā acī. Prasīja vai man nav 2,50 Ls, lai nopirktu grāmatu, pierakstīja mani kursā, kurš man var palīdzēt un izrādīja izbrīnu, ka viņai nedodu naudu, jo tak viņi ir mana pēdējā iespēja - es biju mēms, jo neko sakarīgu tanī brīdi nevarēju izdomāt. Izdvesu tikai, ka padomāšu, kas izraisīja viņā lielu izbrīnu. Tiku apbērts ar reklāmas lapiņām un pavadīts ar tādu domu: "Kur gan tu liksies". Un tad es bēgu. Izsviedu laukā visas tās "sasodītās" lapiņas un baigajā niknumā, pus ejus, pus skriešus devos prom. Prātā bija tāds juceklis - palika žēl cilvēku, kas uz turieni iet - bija doma sūdzēties, lai klapē bodīti ciet utt. Kāds bija mans miers, ka ieraudzīju staciju, pie kuras es attapos un pabrīnījos, ka tik ātri esmu klāt. Kad atgāja vilciens es jutos tādā drošībā, ka bija pilnīgi vienalga, kas notiks rīt, vai pēc 100. gadiem. Secinājums: Labāk uz tādām vietām nedoties pat intereses pēc. Man liekas, ka viņi mani skaloja ar perfektiem psiholoģijas gājieniem, jo viņi tak zināja kā ar mani utt., jo biju pildījis testu. Godīgi sakot es vēl tagad neesmu visu apzinājis, kas tur notika - tikai tās acis ik pa laikam atceros. Pašās beigās: ES NEPĀRSPĪLĒJU!!! |