| 8:58p |
2003. gada 14. februārī pirmo reizi nodevu asinis. Par godu Valentīna dienai bija atbraukuši Rīgas asins ņēmēji. Ko lai saka - iepatikās. Sāku tās nodot regulāri, sešas reizes gadā. Līdz notikumam pēc kura to pārtraucu darīt donoru grāmatiņā bija jau 27 ieraksti. Gāju tās nodot tikai uz pirmo slimnīcu tāpēc jau biju tur zināms un ieguvis tādu kā profesionāla slavu, bez jebkādām ģībšanām, bļaušanām un muļķīgiem jautājumiem - temps - piecās minūtēs puslitrs B+ asiņu. Vēnas arī, kad papumpē izspiežas kā dzelzceļa sliedes, diametrā pievilcīgas. Pagājušogad devos uz kārtējo procedūru, vienīgais, kas bija mainījies, jau kādu laiku nesmēķēju (cik noprotu smēķēšana sašaurina asinsvadus). Viss kā parasti - anketa, dūriens pirkstā, spiediens, sirds, tēja, paciņa, krēsls, dūriens vēnā. Pēc mazliet vairāk kā divām minūtēm aparāts, kas mēra asins svaru sāk pīkstēt. Es jau zināju, ka manas pierastās piecas minūtes ir ļoti ātri, bet divas! Esmu ģībis vairakkārt, tāpēc, jau pēc 30 sek. sajutu, ka ģībšu. To pateicu māsiņai. Māsiņa vēl pakavējās, izvilka adatu no vēnas, savāca asinis, aiznesa uz ledusskapi, tad paņēma ožamo spirtu un palika man zem deguna. Tas, protams, nepalīdzēja. Lēnām sāku rubīties laukā. Pazuda redze, tad iestājās tāds miers! Es gulēju, jutu kā degunu baksta ar ožamo spirtu un bļauj - elpo, elpo! Bet es negribēju, tas ir, nevis negribēju, bet nevarēju. Pats nejutu, ka vajadzētu elpot, mēģināju to darīt māsiņām par prieku, bet nevarēju. Visu dzirdēju, bet gulēju kā pagale. Pēc vairākkārtējiem mēģinājumiem ieelpot sajutu kā smadzenēs atkal ieplūst asinis un spēja elpot atgriezās ar tādu intensitāti it kā pirms tam būtu slīcis. Biju izrubījies, jo kad atžirgu uzzināju, ka neesmu elpojis pāris minūtes. Man pašam likās, ka augstākais pusminūti. Bija atskrējusi galvenā ārste un četras māsiņas, pirmo reizi dzīvē uzzināju, ko nozīmē, kad visu apkārtējo cilvēku uzmanība un domas vērstas tikai uz tevi vienu. Man patika.
Vispār jau pēc tam biju vēlreiz uz turieni aizgājis un... atļāva nodot balstoties uz manu lielo pieredzi. Tā gan bija pēdējā reize, jo, pirmkārt, mans ķermenis ļoti uztraucās pirms nodošanas, asinis deva minūtes desmit, otrkārt, lai gan nepaģību ārsta kabinetā, to gandrīz izdarīju Narvesenā stāvot rindā ar minerālūdens pudeli rokās. Kad pienāca mana kārta maksāt, palaidu aiz manis stāvošo cilvēku sev pa priekšu, aizgāju līdz žurnāliem, notupos un dzerot minerālīti tēloju, ka kaut ko aizrautīgi lasu. |
| 10:11p |
Paskaitīju savu ģībšanas epizodes.
Cetrutajā klasē – pirmajā septembrī. Biju pārāk izstiepies garumā, pārāk ilgi stāvēju kājās. Pēc tam daudz kā jaunsargam nācās stāvēt ierindā, bet mans slepenais ierocis bija ikru muskuļu periodiska sasprindzināšana, kas deva asinis uz galvu.
Poliklīnikā, 15 gadu vecumā. Skatījos kā man ņēma asinis no vēnas, tad no pirksta, tad vēl dūra auss ļipiņā un skaitīja asins recēšanas ātrumu. To jau neizturēju.
JRT izrādē „Latviešu stāsti” stāstā, kurā video rādīja kā mira viens vīrs. Bet tas bija mazliet gan personiski, gan tīri intelektuāli. Es uz tām alām ierados pusstundu pēc notikušā, kas lika ģībt personiski, un tas, kas notika video (gides nemitīgie izsaucieni, ka viss būs labi, apkārt sastājušos šoferu bars, kurš sabāzis rokas savās uzvalka biksēs vēro, kā sieva izcili nemākulīgi elpina (vīram uzlikusi lakatiņu uz mutes glāsta krūtis)) – šeit jāģībst intelektuālā plānā. Un vēl tuvplāns ar atvērtajām acīm īsi pirms gara izlaišanas.
Rīgas pirmā slimnīca – asins nodošana.
Paredzu, ka vēl ģībšu arī pie altāra. |