mugursoma's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, January 18th, 2010
| Time |
Event |
| 12:27a |
Vienmēr var ierakstīt kaut ko labāku. | | 2:10a |
Portatīvā ventilators skan kā ziemeļvējš. | | 8:17p |
| | 10:16p |
Ja tā tīri
Ja tā tīri personīgi, tad trīs lietas. Pirmā iepriecina, otrā kaitina, bet trešā sniedz mierinājumu. Esmu kļuvis mazliet gudrāks. Gan kristietības izpratnē, gan spējā uztvert filozofisku tekstu. Ja atskatās pāris gadu pagātnē, tad augšana kristietībā ir vienkārši grandioza. Zinu, ka arī tagad daudz ko nezinu un daudz no tā, ko zinu ir maldi, bet par kaut jelkādu izpratni pirms pāris gadiem nemaz nevarēja runāt. Esmu ticis cauri tam līmenim, kad uzdod jautājumus – kāpēc Dievs neizglāba manu vecmāmiņu un kāpēc pasaulē ir karš, kāpēc uz dolāra banknotes rakstīts „Mēs ticam Dievam”. Nekad jau tādus jautājumus uzdevis neesmu, bet liekas, ka iepriekš zināju tik pat daudz cik šādu jautājumu uzdevēji. Ar tekstiem ir pavisam vienkārši. To tekstu, kuru pirms tam varēju sadalīt pa vārdiem, bet kopā tos saliekot teikumos, zaudēju jēgu, tagad lasu ar tādu kā baudu, kuru gūstu no skaidrās un tiešās valodas. Tas, ka tagad tas darbojas īslaicīgajā atmiņa, nekas. Gan jau ar laiku arī nākamajā dienā atcerēšos, ko esmu lasījis. Otrā lieta ir vecum vecā rakstura problēma, kura bieži izpaužas visnepiemērotākajos brīžos. Tā ir nekontrolēta koncentrācija uz sevi, savām izjūtām. Protams, tie ir periodi, kuri ilgst mazākais dienu, tie nav stihiski un krasi mainīgi, nekas par ko vajadzētu interesēties psihiatram, bet tomēr. Piemēram, ir dienas, kad esmu atvērts, pilnībā aizmirstu sevi un sarunas sagādā lielu baudu. Bet ir arī dienas, kad esmu pilnībā slēgts apkārtējai pasaulei un nemaz nevaru izteikt savas domas, jo apziņa koncentrējas uz saules pinumu, tā sajūtām un iekšējā dialogā it kā no malas aprasta to, kas notiek, ko es domāju, ko jūtu. Pēdējā seminārā, kaut biju labi sagatavojies uz uzdotajiem jautājumiem atbildēt nespēju, jo vienīgais ko domāju bija – „tagad man uzdod jautājumu, tagad man ir jāatbild un kad es atbildēšu man ieliks plusiņu, ja nē tad plusiņa nebūs. Gribās uz mājām” Nu, un atbildes tiek grābtas uz dullo no zināšanu groza, mestas virsū ar domu „tā tagad es atbildu kaut ko, protams, nepareizi, lieciet mani mierā”. Trešā lieta ir tā, ka esmu mazliet padzīvojis tā kā to gribu un secinājis, ka nekāda prieka nav tāpat, bet ir labāk kā bija. Mazāk baudu, bet tās baudas, tomēr, tāda verdzība lietām vien ir. Ir slikti, bet labāk nekā bija. Apmēram tā. Cerība, protams, paliek vienmēr, jo zinu, ka bez tā nevar; varbūt ir kaut kāds sīkums, kas pievienots jaunajam stāvoklim visu maina. | | 10:55p |
Ar riteni es iemācījos braukt vēlu. Otrajā klasē vēl to nemācēju. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs – vairākus gadus biju spiests sēdēt mājās un nerādīties pagalmā, kurā spēlējās un mācījās braukt ar riteņiem pārējie sētas zēni. Viss sākās ar to, ka kādas spēles laikā, kura tika spēlēta tā, ka pie sienas nostājās viss pagalms un vienam nelaimīgajam bija jāmēģina trāpīt pa pie sienas stāvošajiem un ja trāpīja tad mainījās, es bumbu uzsviedu uz kāpņu telpas jumta. Dzīvoju deviņu stāvu mājā ar tādiem dažus metrus augstiem jumtiem. Biju mazs, spītīgs zēns, kurš vēl nemācēja līst uz tā jumta, tāpēc atteicos to darīt. Protams, sākās lekšanās un draudi, kas man nepatika un es izmantojot situāciju, ka no darba pārradās tēvs, devos mājās. Tēva priekšā neviens neuzdrošinājās mani aizkavēt. Atnākot mājās paēdu un nolēmu paskatīties pa logu esošo situāciju. Bumba bija nocelta un spēle tika turpināta. To, ka esmu pabāzis pa logu galvu pamanīja viens no zēniem un sāka kaut ko kliegt. Tam pievienojās pārējie. Ko viņi tur bļāva neatceros, bet mana reakcija, kas noteica manu tālāko uzturēšanos pagalmā, bija sekojoša – es izstiepu uz viņu pusi savu roku uz graciozi parādīju viņiem visiem vidējo pirkstu (tieši vidējo, toreiz daudzi vēl to nezināja un izmantoja rādītājpirkstus). Fuck you! jums visiem. Turpmāko gadu laikā šo prijomu atkārtoju neskaitāmas reizes. Kad redzēju, ka viņi ir pagalmā pabāzu pa logu galvu un gaidīju, kad kāds pamanīs. Tiklīdz pamanīja un sāka lekties - Fuck you! Fuck you! Fuck you! Atrados drošībā un izjutu neaprakstāmu baudu. Godīgi sakot, nesaprotu kā es varēju vairākus gadus neuzskriet viens esot viņiem virsū, neskatoties uz to, ka ļoti uzmanījos, arī pēc tam, kad biju pārtraucis viņus kaitināt. Tas notika tikai otrās klases beigās, kad nākot no skolas vienu no viņiem satiku. Mani nesita, izrādās man sen kā ir piedots un aicinājumi nākt laukā bija tīri, neviens sist mani negribēja – gribēja draudzēties. Devos augšā, noliku somu un gāju laukā spēlēties. Neviens šo starpgadījumu pat nepieminēja, it kā tas nemaz nebūtu noticis. | | 11:00p |
Vispār jau ir iespēja to parādu neatdot. Tikai no sākuma vajag paņemt vēl vairāk. Cik, vien var! Visiem sadalīt un pateikt - tagad mēs būsim kā čigāni, bez savas valsts, paši atrodiet, kam atprasīt. Bet mīlam to Latviju, ak, kā mīlam un visu atdosim. |
|