mhmmmm

Līdz nesenam laikam man pirmā prioritāte bija karjera un panākumi. Ģimene un mīlestība man bija otrajā vietā. Un tomēr tagad es redzu, ka bez mīlestības nevar. Tas dod tādu spārnojumu, ka viss pārējais liekas mazsvarīgs. Ne tikai liekas, bet ir. Varbūt tas ir slikti, varbūt tas nogalina kādas citas intereses. Bet tomēr tā spārnojuma sajūta ir neaprakstāma.

Lieta ir tāda, ka mīlestība bija iekļauta arī tavā pirmajā prioritātē. Tā bija savādāka mīlestība! Mīlestība pret darbu. Bet vispār nav iespējams bez mīlestības, mīlestība būs vienmēr - pret sevi, draugiem, ģimeni, darbu/karjeru utt. Nu jā - vēl jau protams lieta, vai katrs to sauc par mīlestību ...

Drīzāk tā bija mīlestība pret panākumiem un pašai pret sevi. Bet tā ar vārdu mīlestība es parasti apzīmēju nedaudz citu sajūtu/izjūtu vai kā nu tur pareizi :) Tā mīlestība neliek lidot tāāāā kā liek cita mīlestība.

Bet ir cilvēki, kuriem pietiek ar darba mīlestību, tāpēc turpināšu uzskatīt to pie mīlestības formām :) Nē, es neesmu apsēsts :) Man nav mīlestības pret darbu :) Vispār narcisisms (vai kā tur bija?) ir laba lieta :)

Nav pareizi, kad pietiek tikai ar darba mīlestību. Ar šādu mīlestību manuprāt nekur tālu nevar tikt, jo nesaņem neko pretī, nekādas emocijas. Kaut citreiz jau arī no tās īstās mīlestības nekā nav :(
Mēģini klasificēt mīlestību? :)

Nu ir diezgan grūti vērtēt, vai tiešām nekādas emocijas netiek sniegtas/saņemtas pretī. Man ir grūti novērtēt ... Nu ja no īstās mīlestības nav nekā, tad jau to īsti par mīlestību nenosauksi ...
Klasificēt? Nē .. drīzāk sistematizēt :P

Sāka šķist ka ar mīlestību ir kā ar literatūru - jo vairāk ķidā un analizē, jo mazāk prieka.
Attiecīgi pietiks analizēt :)

Par to literatūras ķidāšanu taisnība ir .. bet drīzāk jau nevis pati analīze, bet gan analīzes mērķis un izpilde. Nu bet analīze turpināsies manā galvā .. :)

Kam tev to vajag?

Sevis nodarbināšanai :) Nu teorētiski gribu padomāt par tādām lietām, par kurām nav jādomā teorētiski :) Teorētiskie pamati diezgan daudz palīdz :)

Mani šitāda teorētiska domāšana līdz šim vienmēr ir novedusi līdz asarām. Tāpēc ka parsti nācies tā teorētiski domāt, kad nebija kā gribējās.

Nu šādā gadījumā tiešām nevajaga to domāšanu teoretizēt. Vajaga sevi sargāt cik iespējams. Cik mums tās dzīves ...

dazhi cilveeki vienkaarshi ir par gudru lai iemiileetos kuraa katraa, un lai iemiileetos vispaar kaadaa.
bet gaidiit to vieniigo un iisto lielaakoties sanaak ljoti neproduktiivi.

Nezinu vai šeit ir kāds sakars ar gudrību ... un gaidīšana nenovedīs ne pie kā laba .. vispār atrod tikai tad, kad meklē, nevis gaida :)

jā ar gudrību.
jo sieviete būs gudrāka, jo mazāk vīriešu viņai šķitīs piemēroti.
un meklēšana un neatrašana ( ņemot vērā, ka tā ir chance once in a lifetime, neatrašanas iespēja ir ļoti reāla) var novest pie stresa un kompleksiem.

te jau tīri lomu nespēlē gudrība, bet gan sievietes raksturiņš .. un tas jau drīzāk tāds raksturiņš, kur sieviete pārāk daudz nododas sev nu tāpēc ir tik gudra .. :) nu ķipo tā :)

Nu vai zini par to meklēšanu - padomā tā - ja tu esi atradis kādu cilvēciņu, tev ļoti iepatīkas viņš un tu saproti, tas ir īstais. Bet padomā - ir taču vēl ļoti daudz cilvēku un starp tie noteikti ir arī daudz jo daudz tādu, par kuriem varētu teikt tāpat. Liela nozīme ir arī sakritībai ...

Un ja jau esam tik tālu, tad vēl pastāv tāda lieta - ja jau tu esi atradis cilvēku un kopā ir ļoti labi. Tu esi viņu iemīlējis. Bet ir taču tā, ka ir kāds, ar kuru būs labāk, un tu mīlēsi viņu vairāk .. vai tad nav?

es tikai saku, ka bieži vien tas nav dzīves jēgas vērts.
piemēram man...
nu neticu, ka vareeshu kaadreiz miileet kaadu, jo nu iistais, perfektais cilveeks bij... bet nu...

Mīļo cilvēk, tev vēl visa dzīve priekšā (ja vien informācija ir pareiza pie tava journāla info) ... bet ja nav, tad tici man - morāli ir grūti sākt kaut ko jaunu. Kas īsti notika ar to perfekto cilvēku? Varbūt tā nemaz nebija mīlestība .. es, protams, nebūšu kas to noteiks ..

nu tur jau tā lieta, ka mīlestība nebij.
un... peec gadiem nespried. vismaz ne peec maniem :D

un ja taa iistaa miilestiiba nekad neatnaak..

tā ir apkārt visu laiku, tikai tā ir jāredz ...

dziivei NAV jeega. vismaz, kameer dziivojam.

bet jaa, taa deelj ir veerts dziivot :)

protams :))))) un kā vēl :) dzīves jēga gluži nav, bet patīkama lieta :)