Ir pagājuši tikai divi gadi, kopš man Tevi vajag. Jā, varbūt esmu savtīga, atzīstos, bet man vajag arī sevi - tādu kāda esmu blakus Tev. Man vajag to sajūtu, ka viss ir tā, kā tam jābūt. Man apnicis cīnīties ar domām par to, ka tā nevajag, ka nav lemts būt, jo es zinu, ka tam nav jēgas, ka tie ir meli. Meli, ar kuriem es cenšos saudzēt pati sevi.
Kad vakar sēdēju Tev blakus, viss manā galvā apklusa, visas tās drūmās, pesimistiskās domas. Kad atvadījāmies un aizgāju prom, sajūta bija kā pamostoties no skaista sapņa. Jocīgi, bet nebija skumji, jo zināju, ka kādu dienu varēšu dzīvot tajā savā perfektajā pasaulē, kur labākie draugie draugi kļūst par... Es nezinu kā to sauc. Vēl ne.

Šodien ar draudzenēm aizlējāmies līdz tai stadijai, kad jārunā par visu. Par saviem vīriešiem arī. Jocīgi. Tik daudz būtu ko teikt, ko stāstīt par to, cik prātam neaptverami labi ir ar Tevi, bet tajā pašā laikā apziņa, ka nedrīkst, mani aizkavēja. Tā nu es sēdēju visu vakaru klusējot. Kamēr citas gremdējās atmiņās, atcerējās visus piedzīvojumos un pārdzīvojumus, es aizvēru acis un iedomājos, cik labi būtu aiziet gulēt blakus Tev. Sajust patīkamās trīsas izskrienam caur visu manu būtību. Aizmigt ar tikko jaušamu smaidu sejā... Un elpot vienā ritmā līdz aimiegam.
Un kad atgriezos, atkal pievērsos viņām un uzdevu jautājumu - kā jums liekas, vai šoreiz ar jums tas viss ir pa īstam?, jutos nedaudz pārāka, kad visas apklusa.