Nu nav iespējams, ka viens cilvēks manī var radīt tāādas sajūtas! Tas ir viss kopā, mīlestība, (?) skumjas par to, ka gribētos, lai viss ir savādāk, prieks, ka vismaz ir kaut kas!, utt.
Es nezinu kā būs, un man ir bail, ka nekā nebūs. Es esmu es, un lai kāds mani izprastu, tur vajag daudz pacietības un patiešām lielu vēlēšanos.
Lai arī cik tas viss skaisti (īstenībā jau nemaz nav tik skaisti) nebūtu, domāju, ka šoreiz būs tāpat kā citās reizēs - es palikšu viena, gaidot un cerot. Muļķīte.
Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka mana vakardienas teorija ir pilnīgi pareiza - negribu nevienu citu, man vajag viņu, nevienam nav izdevies uz mani atstāt tik lielu iespaidu, neviens nemāk tā, kā viņš, aaahhh... And here we go again!


_____________
And what I am to you
Is not what you mean to me

Es nejūtu pilnīgi neko, tikai sirdi, kas izpletusies pa visu manu ķermeni un ir pilna ar Viņu.
Skaties man acīs! It kā starp mums nebūtu vietas nekam citam, starp mums nav vietas pat pasaulei, starp mums nav ne mazākās spraudziņas.
Tu esi mans. Tikai te un tagad. Žēl tikai, ka Tu pats to nemaz nezini.

laimes smarža un prieka asara, sekundi ilgas pastaigas mākoņos, silta elpa aukstā laikā un vēsas plaukstas karstā dienā, sarunas klusumā un klusums ikdienas troksnī, pilsēta naktī un nakts pilsētā, miers, klusums un stāsti ar laimīgām beigām, 90% ziņkārības, pasaule krusas graudiņa lielumā un debesis ceriņu krāsā, vēlreiz - nekad, itkā netīšām.
1 diena, lai iemīlētu to.